Tautas deju ansamblis “Diždancis” sāk 40. sezonu.
Nopietnāki nekā pirms trim četriem gadiem, bet tikpat draudzīgi un priecīgi par kopābūšanu. Tā savus dejotājus raksturo Tautas deju ansambļa “Diždancis” mākslinieciskā vadītāja Ieva Karele. Lai gan šī būs jubilejas sezona, uz jubilejas koncertu “diždancieši” aicinās tikai nākamā gada 1. decembrī, taču tuvošanos lielajam notikumam sola atzīmēt ik mēnesi.
Svinēs visus pirmos datumus
Šī “Diždancim” ir īpaša sezona – ne vien nākamgad aprit 40 gadu kopš Tautas deju ansambļa nosaukuma iegūšanas, bet arī jāgatavojas Dziesmu un deju svētkiem, kas sakrīt ar Latvijas simtgades svinībām. “Tāpēc mēs arī lauzījām galvu, vai jubilejas koncertu rīkot šajā gadā vai tomēr ne. Aptaujājām dejotājus, vai viņi būtu gatavi uz lielo ieguldījumu gan laika, gan darba ziņā, un sapratām, ka to īsti apvienot nevar. Ja gribam īstenot to, ko esam iecerējuši, tad labāk lēnām, prātīgi un ar kvalitātes zīmi. Tāpēc jubilejas koncertu pārcēlām uz nākamā gada 1. decembri,” stāsta I.Karele. Lai gan 1978. gadā kolektīvs ieguvis Tautas deju ansambļa goda nosaukumu un visas jubilejas tiek pieskaņotas šim gadskaitlim, dibināts tas jau ātrāk – 1975. gadā –, kad Vilis Ozols izveidoja jauniešu deju kolektīvu. Vēlāk kolektīvu vadījuši Uldis Ozols un Anda Zeidmane. Šobrīd tā vadība uzticēta I.Karelei, kurai ikdienā palīdz repetitori Sandra Kauranena, kuru I.Karele slavē kā lielisku pedagoģi un horeogrāfi un palīgu radošā un morālā ziņā, Intars Kleinhofs un Santa Jankovska.
Gatavojoties nākamajā vasarā gaidāmajiem Deju svētkiem, “Diždancis” jubileju neaizmirsīs. Dejotāji katra mēneša pirmajā datumā to nolēmuši atzīmēt ar kādu kopīgu aktivitāti – piemēram, velobraucienu, skrējienu, fotosesiju, koncertu, nometni, ballīti. Lai gan līdz koncertam vēl vairāk nekā gads, jau zināms, ka uz to kopā tiks pulcēti vecie dejotāji un vadītāji, tāpat aptaujāti arī pašreizējie dejotāji, lai uzzinātu, kādas dejas viņi gribētu dejot. “Liela daļa vidējās paaudzes dejotāju turpina dejot savās pilsētās, pagastos, kur nu katrs atrodas. Viņiem tāpat ir savi koncerti un skates, kam jāgatavojas. Tā kā viss šobrīd notiek valsts simtgades zīmē, nebūtu vienkārši viņus šogad sapulcināt uz koncertu, bet pirms tam – uz mēģinājumiem,” lēmumu skaidro I.Karele.
Kopā 15 gadu
I.Karele “Diždanci” vada kopš 2003. gada nogales, kad uzņemties kolektīva vadību uzaicināja toreizējā vadītāja Anda Zeidmane, un šī viņai būs jau trešā jubileja, kas tiek svinēta kopā ar “Diždanci”. Kā stāsta I.Karele, šis laiks bijis raibs, piepildīts dažādiem notikumiem, nomainījušās paaudzes. “Šobrīd “Diždancī” dejo četri pieci cilvēki, kas visus šos 15 gadus ir bijuši kopā ar mani,” atminas vadītāja. Toreiz viņi bija vēl skolēni, kas “Diždancī” nokļuva pēc tā apvienošanas ar skolēnu deju kolektīvu “Dālderis”. “Iet mums dažādi. Vienu otru pazīstu jau kopš sešu gadu vecuma no “Jundas” laikiem. Interesanti redzēt, kā cilvēki pieaug, mainās, kādas personības kļūst. Katrs sastāvs ir ar savu būtību, bet tai pašā laikā visiem ir tas kopīgais – dejotprieks, partnerattiecības, prieks par būšanu kopā. Mūsu sauklis ir “Ķeram kaifu!”. Tā ir tā īpašā sajūta, kuru gūt ir mērķis ne vien skatēs vai citos atbildīgos brīžos, bet ikvienā koncertā. Ne vienmēr tas izdodas, bet svarīgi ir neatdejot tikai ķeksīša pēc. Sajust prieku katrā reizē, kad tu dejo,” stāsta I.Karele.
Šodienas “Diždanča” dejotāji ir nopietnāki, nekā viņi bija pirms dažiem gadiem, kad liela daļa kolektīvu vēl studēja, vērtē vadītāja. “Tajā pašā laikā viņiem ļoti patīk tās jautrās dejas, bet ik pa brīdim viņi vēlas tādas kā “Aiz ezera augsti kalni”.” “Diždancī” dejo gan studenti, gan ugunsdzēsēji, ārsti un veterinārārsti, tehniķi, mehāniķi, inženieri un IT speciālisti.
Latviešu deju ārzemēs novērtē
Septembrī visos pašdarbības kolektīvos rit jauno dalībnieku uzņemšana, arī “Diždancī”. Taču no iepriekšējās sezonas dejot turpina virs 30 dejotājiem. “Nevienam nav noslēpums, ka jauniešu kļūst mazāk, bet kolektīvu pilsētā ir daudz. Katrs gribam jaunus dejotājus. Domāju, ļoti daudziem motivācija ir simtgades Deju svētki, pēc tam jau laiks rādīs,” spriež I.Karele. Dejotāju skaita samazināšanās bija arī iemesls, kāpēc jau otro sezonu beidzis pastāvēt B grupas kolektīvs “Mazais Diždancis”. “Protams, ir skumji, bet es priecājos par tiem, kas atraduši vietu citos kolektīvos, ir iejutušies un veiksmīgi tur darbojas. Cilvēku kļūst mazāk, dejotāju kļūst mazāk, bet kolektīvu ir pietiekami daudz. Ar meitenēm jau nav problēmu, trūkst puišu. Tā tas bija arī “Mazā Diždanča” gadījumā,” stāsta I.Karele. B sastāvs spontāni tika izveidots 2011. gadā, jo uz “Diždanci” atnāca daudz jauno dalībnieku. “Bija dejotāji ar mazāku dejošanas pieredzi, un sapratām, ka ar vienu sastāvu nepietiks. Riskējām un sadalījām dejotājus divos kolektīvos. Gāja labi, uz svētkiem “Mazais Diždancis” tika ar labiem rezultātiem,” teic I.Karele.
Visi kopā daudz piedzīvojuši. Izbraukāta pasaule – Turcija, Polija, Horvātija, Tatarstāna, Ukraina, Slovākija, Norvēģija, Ķīna un citas valstis. “Katru gadu cenšamies kaut kur aizbraukt, bet ne vienmēr izdodas. Viss atkarīgs gan no festivālu piedāvājumiem, gan no dejotāju varēšanas un finansiālajām iespējām, bet ir pabūts daudz kur. Esam piedalījušies arī konkursos un, tāpat kā lielākā daļa Latvijas Tautas deju ansambļu, esam guvuši panākumus. Ārpus Latvijas cilvēkiem ļoti patīk tas, ko mēs visi kopā darām. Latviešu tautas dejā ir tā partnerība, patiesais dzīvesprieks un kopābūšana, ko novērtē. Ne visām tautām ir raksturīgas partneru dejas, kad puisis ar meiteni vai kungs ar dāmu dejo,” novērojusi I.Karele.
Tāpat kolektīvā izveidojušās savas tradīcijas. Jau vairāk nekā desmit gadu ik rudeni draugu kolektīvi Jelgavā tiek pulcināti koncertā “Rudens danči”, kurus ievada kopīgas aktivitātes. Tāpat ik gadu pirms sezonas sākuma tiek iesvētīti iepriekšējās sezonas jaunie dejotāji. Šoreiz iesvētības iepriekšējā nedēļas nogalē noritēja Daugavpils pusē pie vienas no dejotājām. No iepriekšējiem vadītājiem pārņemtas treniņnometnes, ko vienmēr cenšas rīkot izbraukumā. Savukārt sezona tiek noslēgta ar koncertu un sezonas noslēguma pasākumu.
Jubileja ir reize, kad ievēlēties vēlēšanos. I.Karelei tāda ir: “Lai būtu dejotāji, mēs varētu turpināt darboties un katru piecgadi visi satikties. Jo, ja nebūs kolektīva, kur tad dejotāji satiksies?”
Sigita Permina, dejotāja, tirdzniecības menedžere, topošā aktrise
Mans brālis bija dejojis “Diždancī”, tāpēc principā mana taciņa uz kolektīvu jau bija iestaigāta. Atnācu 12. klasē, tieši pirms pieciem gadiem, un tā kolektīvam bija jubilejas sezona. Dažus dejotājus iepriekš pazinu, taču liels “Diždanča” pluss – visi bija ļoti atvērti. Tas palīdzēja pieņemt lēmumu, vai palikt šajā kolektīvā vai tomēr iet citur.
Arī manas draudzenes dejo, un, cik ir dzirdēts, gribētu teikt – atšķirībā no citiem kolektīviem mēs neesam no tiem, kas grib aprunāt. Esam pozitīvi, nākam un darām, kas mums patīk, nevis domājam par to, ka mums vajadzētu būt labākam par kādu. Mēs esam draugi.Šķiet, ka šī sezona būs īpaši laba, tāpat kā toreiz, kad atnācu uz “Diždanci”. Tajā brīdī nezināju, ko gaidīt, bija ļoti daudz mēģinājumu, bet rezultāts bija tik superīgs, un arī no apkārtējiem cilvēkiem nāca ļoti labas atsauksmes.
Toms Matusevičs, dejotājs, būvdarbu vadītājs
Tautas dejas dejoju no 1. līdz 12. klasei. Kad pēc 12. klases sāku mācīties Rīgā, domāju, ka manai dejošanas karjerai ir beigas. Taču daži draugi, ar kuriem kopā biju dejojis 12 gadu, atnāca uz “Diždanci”. Vārds pa vārdam, un viņi pierunāja arī mani. Kolektīvs ir draudzīgs, pavadām kopā laiku gan mēģinājumos un koncertos, gan ārpus tiem.
Sandra Kauranena, repetitore
Mans ceļš uz “Diždanci” sākās pirms precīzi pieciem gadiem, kad Ieva kādā vasaras vakarā piezvanīja un sāka ar vārdiem: “Tu tikai nesaki nē!” Gaidīju, kas tad būs tālāk. Ieva man piedāvāja šo darbu, jo iepriekšējā repetitore gaidīja bērniņu un viņai meklēja aizvietotāju. Deju svētku gadā sāku strādāt “Diždancī”, pamazām iejutos un tā esmu šeit palikusi.
“Diždancis” ļoti izceļas ar savu sirds siltumu dejotāju vidū. Mums cilvēciskās vērtības ir ļoti svarīgas, tās mēs izvirzām par savu prioritāti arī komandā. Cilvēkiem, kam grūtāk iejusties, šī ir īstā vieta, kur noķert dejas kaifu un komandas garu. Visi ir ļoti saliedēti, un par to liels prieks.
Abi šovasar izdejotie pirts rituāla koncerti (koncertuzvedums “Tur saulīte pērties gāja”, ko pirmo reizi pagājušajā pavasarī Jelgavā izdejoja Tautas deju ansambļi “Diždancis” un “Ritums” un jauniešu deju kolektīvs “Mazais Diždancis”, ir Sandras diplomdarbs, kurš šajā jūnijā parādīts arī Dobelē un Tērvetē – red.) mums visiem ļoti patika. Es pat nebiju gaidījusi, ka tas būs tik ļoti sirsnīgi un silti. Mums bija mērķis – kopā esam uztaisījuši to darbiņu un viņu saglabājam. Man viss dzīvē notiek cikliski. Arī šeit bija gads pagājis, kopš uzvedums radās, un tieši pēdējais koncerts iemiesoja to vidi un būtību, kādām tas tika veidots. Dejojām saulgriežu laikā, pirmssvētku vakarā, ar visu saulrietu un kalnā kāpšanu. Tas bija tik skaisti un tik emocionāli spēcīgi! Tajā brīdī man bija vislielākais gandarījums par ieguldīto darbu, ka ideja ir piepildījusies un saglabājusies. Tas bija uzmundrinājums radoši turpināt un neapstāties pie sasniegtā.
