Tā vien šķiet, ka šogad vai katram Jelgavas māksliniekam ir apaļa jubileja.
Tā vien šķiet, ka šogad vai katram Jelgavas māksliniekam ir apaļa jubileja. Arī nupat pilsētas galvenais mākslinieks keramiķis Georgs Svikulis, atklādams personālizstādi «Podīgi gan» Jelgavas muzejā, svin 60. dzimšanas dienu, kaut arī oficiāli tā jau
bija aprīlī.
Gribas tūlīt teikt, ka tas ir tikai joks – arīdzan jubilārs mīl plēst jokus, apliecinādams savu vitalitāti, nedaudz ironisko un tomēr gaišo skatu uz to, kas patlaban notiek mums apkārt. Diemžēl šis joks nav joks, tā ir visreālā patiesība, kaut arī ne reizi izstādes vernisāžā viņa gadu skaitļi netika pieminēti. Jubileja vairāk ir kāds visai nosacīts robežstabs pašam cilvēkam, bet ne māksliniekam. Māksliniekam pastāv nevis šāds laika mērījums, bet gluži cits: vai tu vari vēl kaut ko jaunu pateikt pasaulei, vai tikai bezzobaini atkārtot sen jau sasniegto. Pēdējais Georgam Svikulim pagaidām nedraud. Viņš ir spēkpilns un, kā liekas, radoši aktīvs. Bez šaubām, pašlaik savu radošo potenciālu viņš izmanto pilsētas ārējā izskata uzlabošanai, cik nu tas ir viņa spēkos.
Bet nu ķersimies vērsim pie ragiem, tas ir, paraudzīsimies viņa izstādē.
Georgs Svikulis nāk no Liepājas puses, no Kursas novada, kur reiz dzīvoja lepna latviešu cilts kurši. Tur pat vācu krustnešu laikos brīvi mita kuršu ķoniņi. Viņu vitalitāte, spēcīgie krāsu kontrasti, raženās formas jaušamas tautas tērpos un keramikā, kuras tradīcijas pārmantojis un tālāk turpina jubilārs. Izstādē tiekamies ar viņa krūzēm, vāzēm, un podiem, kas, liekas, zemes sulu pielijuši, bramanīgi grozās ļaužu ziņkārīgo acu priekšā, dižādamies par augsto kārtu un savu neatkārtojamo burvību. Mākslinieks variē krāsas, kas, tonāli jūtīgi izvēlētas, piešķir kuplajām formām gandrīz vai izsmalcinātu graciozitāti. Georgs Svikulis ar lepnumu rāda arī kādu sen darinātu trauku, kas šķiet kādreiz cietis un vēlāk salīmēts. Taču keramiķis pratis izmantot dažādu glazūru īpatnības, lai iegūtu katrā traukā atšķirīgu iespaidu.
Keramika ir lietišķa māksla, kas sadzīvē nepieciešamās lietas padara daiļas un neatkārtojamas. Mūsu tauta, būdama liela savrūpniece un augstu godādama personību, vēlējās valkāt tērpus, kas neatkārtotu kaimiņu rakstus. Tas pats novērojams arī keramikā. Ar to bagātīga ir Georga Svikuļa izstāde: labi zināmus sadzīves priekšmetus viņš darina kā neatkārtojamas, vienreizējas lietas.
Zīmīgi arī tas, ka mākslinieks aicina sadzīvē izmantot ne modernus, miljoniem reižu atkārtotus priekšmetus, bet gan atgriezties pie mūsu tautas pieredzes. Viņš piedāvā skatītājiem, piemēram, maizi glabāt ne ledusskapjos vai citur, bet māla kastēs ar koka vāciņu, kur maize nesapelē un strauji nesazied jau pēc nedēļas.
Georgs Svikulis nebūtu viņš, ja nepavilktu mūs uz zoba, nepasmietos par mūsu vājībām (arī savām). Izstādē mākslinieks eksponējis vāzītes – sieviešu torsus ar apaļīgiem gurniem un krūtīm kā piebriedušiem āboliem. Citviet sievietes un vīrieša torss pielāgots karafītes formām.
Tajā pašā laikā viņš nevēlas palikt nemoderns, tādēļ izgatavojis un košās krāsās izkrāsojis putnus būrīšos – asprātīgu joku. Diez ko viņš gribējis mums pateikt? Ka viņš kā mākslinieks noķerts būrītī? Vai tie esam mēs? Atbilde laikam jāmeklē katram skatītājam pašam, ikviena būs pareiza.
Izstādi jubilārs kuplinājis ar studiju gados gleznotām ainām – Liepājas skatiem ar plašiem, ēku ieskautiem laukumiem. Gleznas darinātas zemes toņos un atklāj Georga Svikuļa labo krāsu izjūtu, kas samanāma arī viņa keramikā. Pilsētas skati ir tipiski sava laika gaumes atklājēji – ar lielām plaknēm, mazliet bezpersoniski. Un kāda detaļa – kaut arī vairums gleznu tapušas eļļas tehnikā, tā vien šķiet, ka krāsas sajauktas ar māliem. Redzams, gleznu autors ir dzimis keramiķis, kas, lai dara ko darīdams, domā tikai par vienu – par podiem, vāzēm, krūzēm. Tajās satek visa viņa dzīve.
Vēl noteikti jāpiemetina, ka izstāde ir lieliski iekārtota. Gaišā muzeja zālē, kurā no griestiem nolaisti linu dreļļi, labi izceļas raženie Georga Svikuļa trauki. Šajā darbā māksliniekam palīdzējis Mārcis Stumbris.
