Ilze Emse-Grīnberga ikdienā vada 250 Mākslas skolas audzēkņu mācību darbu.
Pagājis gandrīz mēnesis, kopš brīvdienu klusumu Jelgavas Mākslas skolā nomainījusi radošā darba rosme – tāpat kā citās mācību iestādēs, sācies otrais pusgads. Vēsturiski lēmums par bērnu mākslas skolas dibināšanu mūsu pilsētā tika pieņemts 1986. gada 28. februārī. Sākumā tā darbojās toreizējās 2. vidusskolas paspārnē, bet kopš 1990. gada to pārdēvēja par Jelgavas Mākslas skolu, vēlāk iedalīja arī pašreizējās telpas Mazajā ceļā 2. Tagad skolā mācās ap 250 audzēkņu, uzskaita skolas direktores vietniece mācību darbā Ilze Emse-Grīnberga.
– Pēcpusdienās, kad norit nodarbības, to var redzēt tīri pēc izskata, bet, arī spriežot pēc gaiteņos, vestibilos un citur redzamajiem darbiem (kaut lielā izstāde skolas zālē jau beigusies), jūsu audzēkņu vecums ir stipri dažāds.
Tā ir, jo mūsu skolā var apgūt gan septiņgadīgo, gan trīsgadīgo profesionālās ievirzes izglītības programmu «Vizuāli plastiskā māksla». Septiņu gadu mācības audzēkņi sāk apgūt astoņu gadu vecumā, bet trīsgadīgo programmu – no 16 gadiem. Tik lielu amplitūdu nemaz nav tik grūti izskaidrot. Mazākos uz mākslas skolu parasti atved vecāki, kamēr vēlme izpausties zīmēšanā, gleznošanā, tēlniecībā var rasties arī nobriedušākā vecumā. Un ja vēl rodas vēlēšanās ar to saistīt savu nākamo profesiju – bez pamatzināšanām nekļūsi arī par šķietami tik pieprasīto dizaineru vai datorgrafiķi. Maksimālais mūsu audzēkņu vecums gan nepārsniedz 25 gadus. Šajā programmā nav retums, ka nāk papildināt savas zināšanas arī LLU studenti.
– Katra mācību cēliena (semestra) noslēgumā notiek darbu skates, diemžēl daudzo izstāžu klāstā jūsu audzēkņu darbu izstādi skolas zālē nedaudz nokavējām.
Šo praksē sen nebijušo pasākumu – izstādīt pa vienam vai diviem katra audzēkņa (direktores vietniece I. Emse-Grīnberga uzsver vārdu «katra» – red.) darbiem – aizsākām pirms četriem gadiem. Tā kā audzēkņu skaits ir divarpus simtu, viegli iztēloties, kā skola šajās dienās ņirb no zīmējumiem, gleznām, darbiem kompozīcijā un veidošanā.
– Atliek tikai nosarkt, ka arī mēs kā medijs daudzo notikumu gūzmā nedevām pietiekamu ieguldījumu audzēkņu izstādes popularizēšanā.
Reklāma gan vairāk būtu vajadzīga nobeiguma darbiem, bet nupat notikusī pusgada darbu izstāde bija domāta kā mācību programmas sastāvdaļa, īpaši lietderīga pašiem audzēkņiem un viņu pedagogiem. Skatot skolas biedru veikumu, mazākajiem dota iespēja mācīties no vecākajiem, bet caur audzēkņu darbiem izpaužas pedagogu profesionālais piegājiens. Savukārt parādot katra audzēkņa, ne tikai izcilnieku, veikumu, redzama kopējā aina – skolas līmenis. Regulāri sekojot notiekošajam citās skolās, domāju, mums nav pamata sevi šaustīt. To apliecina arī audzēkņi, kas pēc mūsu skolas sekmīgi stājas Jaņa Rozentāla vai Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā vai pat Latvijas Mākslas akadēmijā.
– Patlaban arī skolā skatāmas vairākas izstādes, viena no tām pat starptautiska un atceļojusi no Panevēžas. Vai draudzība ar lietuviešu kolēģiem izpaužas tikai grafikas izstāžu apmaiņā?
Nē. Vispār jau jāatzīst, ka Panevēžas Mākslas skolā ir ļoti spēcīgas zīmēšanas tradīcijas. Viņi katru gadu organizē konkursus, mēs savukārt, nebaidoties no fakta, ka mūsu audzēkņi gadu ziņā ir nedaudz jaunāki, cīnās kā «zvēri» un parāda ļoti labus rezultātus, pagājušajā gadā atgriezāmies ar divām godalgotām vietām.
Arī mūsu pašu septītklasnieki radījuši izstādi «Mājoklis draugam», kas tapusi, apgūstot mācību priekšmetu «Darbs materiālā». Tā ir laba domāšanas ievirze projektēšanā.
– Tad jau bez «rozentāļiem» vai Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas beidzēji var pretendēt arī uz arhitektiem?
Pilnīgi iespējams, tikai tad laikam pirms augstskolas vēl jāpabeidz Celtniecības tehnikums, ko vairāki mūsu absolventi arī mēģinājuši. Arī Amatniecības skola mūsējos gaida bez iestājeksāmeniem.
Jau vairākus gadus jaunu, praktizējošu arhitektu grupa «Skolnieks Pētnieks Pilsētnieks» iestājas par labu izglītību apbūvētās vides veidošanā. Tas bija interesants projekts tādā ziņā, ka valstiskā līmenī notika profesionāla sadarbība ar arhitektiem. Arhitekti mēģināja radināt pie mazliet atšķirīgas domāšanas, nekā pieraduši mākslinieki, tas ir, ļoti konkrētiem lielumiem (garumiem, augstumiem, platumiem). Estētika tika pakļauta ļoti konkrētiem nosacījumiem, nevis – man šodien patīk, rīt vairs nepatīk. Jo māju būvniecība, kā mēs labi zinām, ir ļoti atbildīga lieta.
– Kapitālā celtniecība, protams, nav jūsu skolas darbības sfēra, bet varbūt Mākslas skola kā citādi var iesaistīties, lai veidotu Jelgavu acij tīkamāku?
Būtiska lieta, runājot par mākslas izglītību, tā ir ciešā saistībā ar sistēmu, kādā pašvaldības izglītības iestādes organizē renovācijas projektus. Es domāju pirmkārt jau bērnudārzus. Ir bijuši precedenti, ka cilvēki no attiecīgajām pirmsskolas mācību iestādēm (varbūt arī bērnu vecāki) mums jautā, vai mūsu Mākslas skolas audzēkņi nevarētu piedalīties viņu jauncelto vai atjaunoto namiņu izdaiļošanā, piemēram, apkrāsošanā (ne gluži nesankcionētā grafiti), bērnudārza logo izstrādē un tamlīdzīgi. Šīs ļoti būtiskās vizuālās komunikācijas sastāvdaļas netiek regulētas (un droši vien labi, ka tā) no augšas, bet nabaga bērnudārza vadītājam mistiskā veidā jāatrod līdzekļi, lai tas arī pirmajā brīdī it kā nenozīmīgajos sīkumos atbilstu noteiktiem kritērijiem. Tad tiek aicināti talkā vecāki, no kuriem kāds glīti prot uzrakstīt dārziņa nosaukumu, cits sazāģēt ripulīšus celiņiem un taciņām, cits vēl kaut ko noderīgu. Šāda vecāku iniciatīva ir laba un pat nepieciešama, bet, nepadomājot par atbilstošu māksliniecisko kvalitāti, mēs varam veicināt sliktas gaumes ieaudzināšanu jau pašos pamatos, no agras bērnības.
Kad nāk pie mums kā mākslas skolas ar šādiem lūgumiem («vai nevarētu?»), pats pirmais, ko mēs darām – sūtām pie profesionāliem interjeristiem, dizaineriem.
Pagājušajā gadā mums izveidojās laba sadarbība ar pilsētas slimnīcu, kur pēc lieliski veikta remonta slimnīcas vadība bija uzaicinājusi jaunu dizaineri – Daci Jakuško, kurai bija jāuzliek «punktiņi uz i», lai vide kļūtu mājīga.
– Un jaunā dizainere atnāca uz jūsu skolu?
Tieši tā – ar domu, ka mēs varētu palīdzēt atsvaidzināt ārstniecības iestādes vidi ar savu audzēkņu darbiem. Slimnīcas vadītājs Andris Ķipurs bija ļoti atsaucīgs, un ideju izdevās realizēt. Rezultāts ir tiešām lielisks, vismaz no mākslinieciskās puses, ko pārzinu vislabāk.
– Par ko tad tu neesi mierā?
Abstrahējoties no šī veiksmīgā piemēra – ka «ar mūsu bērniem grib aiztaisīt kaut kādā posmā radušos caurumus». Mēs mēģinām apskaidrot, ka bez bērniem jāiesaista arī attiecīgās jomas speciālisti un ka… tas nenotiks par velti. Arī bērnunama izdaiļošanas gadījumā, kur mūs aicināja talkā, mēs vispirms ieteicām gatavot projektu un iet pie speciālistiem. Tāpat vien ar spainīšiem rokā neko piekrāsot nedosimies.
Veiksmīgs, manuprāt, bija arī pirms diviem gadiem uz «AMO Plant» autobusa ārējās fasādes uzlīmētais lielformāta darbs, kas aizbrauca uz Voroņežu un atpakaļ.
– Pašas mākslinieciskie plāni šoreiz palika aiz raksta robežām.
Nekas, tu jau zini, ka man labāk patīk runāt par jau padarīto. ◆
