Kāds Austrumu gudrais labi sen secinājis, ka nav nekā bezjēdzīgāka, kā ķert melnu kaķi tumšā pagrabā, turklāt labi zinot, ka tā tur nemaz nav.
Kāds Austrumu gudrais labi sen secinājis, ka nav nekā bezjēdzīgāka, kā ķert melnu kaķi tumšā pagrabā, turklāt labi zinot, ka tā tur nemaz nav. Šī atziņa aktualizējusies – tikko Latvijas valdība paziņoja, ka beidzot nolemts izveidot komisiju, kas izstrādās metodiku un noteiks kompensācijas apmērus, ko piedzīt no Krievijas. Kā arvien, šo ziņu gan politiķi, gan tauta uztver divējādi, tomēr, šķiet, šoreiz vairums – atzinīgi. Tā sakot, ar gaišu cerību, ka nu beidzot pārredzamā nākotnē varēs piedzīt miljardus par pārestībām pusgadsimta ritumā. Tā vien rādās, ka dažs jau pat sācis gluži nopietni plānot, kurus caurumus mūsu valsts ekonomikā ar tiem varēs aizlāpīt.
Taču kaimiņu ķepainis nav no tiem, kurš ļautos savaņģoties pat daudz izcilākiem medniekiem par mūsu prātīgās valdības izveidotām komisijām (vai gan to neapliecina kaut vai jezga ap Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kas maijā būtu ticis parakstīts, ja pēdējā brīdī mūsu puse jau gatavajam līgumam nebūtu iedomājusies piekabināt “pievienotos failus”?). Tas pirmkārt. Otrkārt, kaut aptuveni lēšot, vai tikai (vismaz pieņēmumu līmenī) nevar iznākt tā, ka, paģērēdami kompensācijas, varam sagaidīt pretprasību, proti, atlīdzināt par visu to, ko mums devusi padomija?
Protams, nav runa par okupācijas režīma morālo nodarījumu. Un diezin vai vispār jebkādās finanšu formulās ietverams, kā novērtēt nomocīto cilvēku dzīvības, komunistiskās propagandas sakropļotos prātus un citas netveramas vērtības. Varam visai aptuveni runāt tikai par to, kas ir taustāms. Piemēram, cik lielus zaudējumus mūsu iedzīvotāju veselībai nodarījušas pie mums būvētās karabāzes. Skaitlis droši vien izrādītos iespaidīgs.
Taču tam pretī arī ir šis tas liekams. Piemēram, praktiski divas trešdaļas pašreizējās Rīgas apbūves, kas veikta 60 okupācijas gados, nerunājot par dzīvojamo fondu pārējā Latvijas teritorijā. Cik miljardu vērts tas viss ir? Varētu aprēķināt arī to summu, kāda iedzīvotājiem nebija jāmaksā par veselības aprūpi. Vēl varētu noteikt, cik daudz Latvijā tajos gados izglītots augstas kvalitātes speciālistu, zinātnieku un tā tālāk. Vairums joprojām aktīvi strādā, turklāt viņu kvalifikāciju augstu novērtē arī Rietumos. Iespējams, šīs nav noteicošās, tomēr kompensācijas aprēķinu formulās katrā ziņā ietveramas pozīcijas. Tad ej nu sazini, kurš svaru kauss var izrādīties smagāks – īpaši, ja aprēķinus veiktu atbilstoši pašreizējām cenām, kad vienam studentam par augstākās izglītības iegūšanu jāšķiras vidēji no 5000 latu, kad vienistabas dzīvokļa cena Rīgā ir ap 30 000, bet bijušās karabāzes un lidlauki kalpojuši un kalpo gan par lētu būvmateriālu avotu, bet kādreizējos lidmašīnu kaponieros daudzi zemnieki ierīkojuši noliktavas, kas atbilst visiem ES kritērijiem.
Un pat, ja, visu sarēķinot un nosverot, Latvijai būtu vēl atlicis, ko piedzīt no Krievijas, tā nu reiz ir valsts, kas to (labākajā gadījumā) absolūti ignorēs. Un to labi apzinās mūsu pašmāju politiķi. Tādēļ uzmācīgi urda aizdomas, ka minētās komisijas izveides aktualizēšana ir… tikai tāds māņu gājiens ar šaha zirdziņu. Pirmkārt, lai radītu valdības darbošanās šķietamību, otrkārt, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no tām problēmām, kurās grimstam aizvien dziļāk. Kā sacītu populāra teleseriāla varonis aģents Smārts – tas ir tas vecais triks ar propagandas izmantošanu. Lai tauta aizmirstu, ka tai no bada rūc vēders, ka no valsts aizplūst aktīva vecuma darbaspēks, ka inflācija nesamērīgi pārsniedz iedzīvotāju ienākumus, ka buntojas policisti, pedagogi, mediķi, ka… Tādēļ ir vajadzīgs kāds kauls, ko pasviest šim pūlim, kas varbūt metīsies tam virsū.
Taču visa šī jezga drīzāk ir un paliek tikai rīcības šķietamība, no kuras labuma sagaidāms maz. Labākajā gadījumā daži bāleliņi varēs izbaudīt zināmu emocionālu gandarījumu, ne vairāk. Bet no tā neviens nebūs labāk paēdis. Ja nu vienīgi jaunizveidotās komisijas ierēdņi, kuriem algas, protams, nāksies maksāt mums visiem. Tiks tērēts ministru un Saeimas deputātu laiks, lieti runu plūdi, bet rezultāts jau iepriekš labi zināms: par visu to lielais krievu lācis sulīgi nošķaudīsies.
