Ieva Jākobsone-Bellomi jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi.
Ķīnas galvaspilsēta Pekina gatavojas lielajai parādei. Ķīna atzīmē Otrā pasaules kara beigas un uzvaru pār Japānas agresiju. Neiedziļināšos vēstures jautājumos, jo tie ir tik subjektīvi, cik cilvēku domā un runā par to. Turklāt vienmēr esmu ievērojusi principu, ka ir jāciena valsts, kurā uzturos un dzīvoju.
Gatavošanās parādei sākās jau augusta otrajā pusē, kad Pekina tika attīrīta no ziemeļaustrumu provinču ražošanas pelniem, jo lielākā daļa rūpnīcu tika slēgtas. Pilsēta attīrīta arī no automašīnu dūmiem, jo ieviesti ierobežojumi to izmantošanai galvaspilsētā, un no būvgružiem, jo arī visi darbi jaunceltnēs pārtraukti. Būvniecības darbi dod lielāko «ieguldījumu» pilsētas gaisa piesārņotībā, jo vienlaicīgi tiek celtas simtiem, tūkstošiem ēku un simtiem, tūkstošiem – nojauktas. Nereti cilvēki, kuri nav pabijuši pilsētā pusgadu, gadu, atgriežoties sajūtas kā piezemējušies nezināmā pilsētā – jaunas augstceltnes, jauni lielveikalu kompleksi pēkšņi parādījušies kā sēnes pēc lietus. Nesen lasīju Ķīnas avīzē, ka ķīnieši iemanījušies uzcelt vienu daudzstāvu ēku (domājams, virs 20 stāviem) 19 dienu laikā!
Pilsētas gaisa attīrīšana gan bija saistīta arī ar pasaules vieglatlētikas čempionāta norisi Pekinā, kur mūsu vieglatlēte septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa izcīnīja bronzas godalgu. Mana ķīniešu draudzene, kura vēroja čempionāta norisi, man nosūtīja skaistu foto ar Latvijas karogu Putna ligzdas paspārnē (Putna ligzda –«Bird’s Nest» – ir Pekinas olimpiskais stadions, celts par godu 2008. gada olimpiskajām spēlēm un skaidrā dienas laikā ir redzams praktiski no jebkuras augstceltnes galvaspilsētā). Lepnums pildīja manu sirdi.
Protams, jebkurš pekinietis ir gandarīts par tik ilgstošu labu laiciņu un skaidrām debesīm – ar mākoņiem, ar zvaigznēm. Bet, ņemot vērā valsts institucionālo un politisko uzbūvi, svētku svinēšana līdzi nes arī dažādus apgrūtinājumus. Pagājušajā nedēļā runāju ar savu draugu Šanhajā, un viņš sūrojās par Pekinu un «jūsu» parādi. Proti, Šanhajā internets tiekot ciešāk uzraudzīts un vairs nav iespējama ierastā «brīvā» komunikācija un sērfošana. Tā kā mēs, pekinieši, šādu uzraudzību ikdienā sajūtam kā normu, es nespēju just līdzi savam draugam par tādām dzīves pārestībām.
Papildus cilvēku uzraudzībai virtuālajā pasaulē arī ikdienā pēdējās divas nedēļas bijušās krāšņākas un burzīgākas – katru pilsētas ielas stūri grezno pulciņš senioru gaiši zilos kreklos. Tie ir tā saucamie sabiedriskie kārtības sargi, kas pieskata uz ielas esošos un uzrauga, lai neizceltos kādas nekārtības. Man gan šie seniori vairāk atgādina uzņēmīgus cilvēkus gados, kuriem ir dota iespēja «ietusēt» un paklačoties ar saviem vienaudžiem un kādu brīdi pabūt sabiedrības uzmanības centrā. ◆
Sagatavoja Agnese Leiburga
