Spoki ir gan velna atsūtītie kalpi, gan arī mirušo dvēseles.
Spoki ir gan velna atsūtītie kalpi, gan arī mirušo dvēseles. Tie sabiedrības uzmanību ir iemantojuši jau no seniem laikiem. Arī tā dēvētie spoku stāsti nav tikai mūsdienu jaunās, asu izjūtu alkstošās paaudzes garadarbs, spokainu parādību apraksti figurē jau 16. – 18. gs. grāmatās, kur spoki tiek aprakstīti kā velna izdarības, kas nevēsta neko labu.
Eksistē pieņēmumi, ka par spoku pārvēršas bez kristībām nomiruša bērna, kā arī pašnāvnieka un noslepkavotā dvēsele, kas nespēj rast sev mieru. Pa zemes virsu nelaimīgo dvēseles klīst līdz laikam, kad tiem beidzas Dieva noliktais mūžs. Tomēr aizvien biežāk ir dzirdēts uzskats, ka spokojas arī cilvēki, kas vai nu nav kārtīgi apglabāti, vai arī ir iztraucēti pēdējā atdusas vietā.
Ja ņem vērā, ka Jelgava pēc postošiem kariem ir vairākkārt pārbūvēta, būtu brīnums, ja arī šeit nebūtu kāda spoku iemīļota vietiņa.
Senākos laikos par izdaudzinātu spoku pulcēšanās vietu uzskatīja Rūsas namu (atradies aptuveni tur, kur no Lielās ielas atzarojas Uzvaras iela), ko itāļu arhitekts grāfs Bartolomeo Rastrelli cēla aptuveni vienā laikā ar Jelgavas pili. Ļaudis uzskatīja, ka šīs divas celtnes saistīja apakšzemes ejas, kas bija izveidotas arī zem Driksas. Pazemes tuneļos tikuši spīdzināti gan nepaklausīgie zemnieki un vergi, gan arī vienkārši ļaudis, kas bija izpelnījušies kungu nežēlastību. Minētajā Rūsas namā, kas nosaukumu guvis pēc tā īpašnieka vārda, nav bijis iespējams uzturēties, jo vienmēr skaidri bijuši dzirdami kliedzieni un vaidi, kas, tuvojoties spoku stundai – pusdienai vai pusnaktij, pieņēmušies skaļumā. Bieži vien licies, ka neredzamas būtnes, kļūstot aizvien uzmācīgākas, aplenc cilvēku no visām pusēm tā, ka šķitis – tūlīt vairs nebūs, ko elpot. Mājas saimnieks vairākkārt piesolījis bagātu samaksu tam, kas namā pavadīs diennakti, un, lai arī sākumā gribētāju neesot trūcis, nevienam neesot izdevies prasību izpildīt – pat drosmīgākajiem vīriem neizskaidrojamās parādības, papildinātas ar baisajiem nostāstiem, bijušas pārāk liels pārbaudījums. Daži gudrinieki, cerot spokus atbaidīt, nakts pārbaudījumā ņēmuši līdzi dzīvniekus, taču šis numurs tiem dārgi maksājis, jo dzīvnieki, cenšoties aizmukt, bieži vien sevi savainojuši, turklāt arī paši saimnieki pēc namā pārdzīvotā neesot bijuši īsti normāli. Tā kā suņiem un kaķiem ir spēcīgāka uztvere, arī spokus tie sajūt ātrāk. Kādam vīram, kas baisajā ēkā bijis nolēmis pavadīt nakti kopā ar uzticamu un niknu suni, tādējādi radot sev nelielu drošības sajūtu, nācies pamatīgi vilties. Tuvojoties pusnaktij, dzīvnieks palicis aizvien tramīgāks, pēkšņi sācis rūkt un riet, līdz beidzot satrakojies pavisam un, ievilcis asti starp kājām, par spīti saimnieka saucieniem un biezajiem stikliem izlēcis pa logu. Protams, arī suņa saimnieks ilgāk vairs neesot spējis uzturēties šaušalīgajā vietā. Klīdušas runas, ka pēc nakts notikumiem suņa saimnieks pilsētā vairs neesot redzēts, bet tā uzticamais sargs parādījies pāris reižu.
Pazemes tuneļos spīdzināto cilvēku dvēseles nerādās kopš laika, kad Rūsas nams tika izpostīts. Toties pašlaik spokiem tīri labi iepatikušās kinoteātra «Zemgale» telpas. Vairākkārt dzirdētas runas par dīvainām skaņām, kurām, lai arī ļaudis cenšas rast fizikālu izskaidrojumu, bieži vien nav reāla pamatojuma.
Reizēm, cilvēkam vienatnē ieejot kinoteātra zālē, pārņem izjūta, ka viņš nemaz nav tajā viens pats, jo ne no kurienes skan savāda čaukstoņa un rīboņa. Protams, bieži vien dīvaino klabēšanu izraisa krēslu paceļamā daļa, kas neieeļļotu skrūvīšu dēļ mēdz aizķerties un tikai pēc kāda laika ar pamatīgu troksni atkrist atpakaļ. Tomēr diez vai vienmēr ir vainīgi krēsli, jo troksni pavada soļu šļūkāšana un savāda grabināšanās, kas varētu būt peļu nedarbs, ja vien šie grauzēji būtu daudz lielāki.
Spoku klātbūtnei Jelgavas kinoteātri «Zemgale» ir visnotaļ reāls pamatojums – šīs celtnes pamatu un pirmā stāva būvēšanā ir izmantoti daudzi kapakmeņi no kādreizējās Sv. Jāņa baznīcas kapsētas.
Agrāk šos kapus dēvēja par nabagu kapsētu, un tajos 1746. gadā uzcelto koka baznīcu par – nabagu baznīcu. No 1705. gada šeit atradās nabagmāja ar slimnīcu, kas pastāvēja arī pirmās neatkarīgās Latvijas laikā. 1845. gadā vecās baznīciņas vietā uzcēla mūra ēku ar mazu tornīti. 1861. gadā te sāka strādāt savs mācītājs, un no 1872. gada tā saucas par Sv. Jāņa baznīcu. Šajos Sv. Jāņa kapos tika apglabātas daudzas nozīmīgas un augstu stāvošas personas, tādēļ arī to piemiņas monumenti parasti bija ievērojami. Kad 1940. gadā Latviju okupēja Krievijas karaspēks, jaunā vara kapus slēdza. Pēc kara, pamatojoties uz stāvokli kapos, ko vairs neesot reāli atjaunot, pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu no 1950. gada 15. aprīļa Sv. Jāņa baznīcas kapus likvidēt. Ļaudīm tika dota iespēja savus piederīgos pārapglabāt, bet lielākoties vērtīgos pieminekļus piesavinājās jaunās valdības augstu stāvošie priekšnieki, kas, noslīpējot monumentos iegravētos vārdus, akmeņus izmantoja savu māju būvēšanā.
1952. gadā izpildkomitejā tika pieņemts lēmums par kinoteātra celšanu. Ļoti ātri tika izstrādāti projekti un sākta jaunās ēkas celtniecība. Tā kā partijas vīriem lielākoties mājas bija sabūvētas un kapi vēl nebija pilnīgi izsaimniekoti, komunālās daļas priekšnieks biedrs Ļebedevs ierosināja arī šeit izmantot masīvos kapakmeņus. Ierosinājums guva atbalstu, un tajā pašā gadā sākās kinoteātra celtniecība. Kapakmeņu bija pietiekami daudz, lai varētu uzcelt pēckara gadiem grandiozās ēkas pamatus, pirmo stāvu, kā arī trepes. Kinoteātra celtniecība tika veikta lielā steigā, un jau pēc diviem gadiem – 1954. gada 28. decembrī – pieņēma aktu par ēkas nodošanu ekspluatācijā.
Jau fakts, ka kinoteātra celtniecībā izmantoti kapakmeņi, pieļauj domu par spoku klātbūtni ēkā. Turklāt zināms, ka šie monumenti ir atradušies uz zemes, kur senāk bendes izpildījuši savus asiņainos pienākumus un kur apglabāti neskaitāmi bandīti, rīkļurāvēji, mirušie no smagām slimībām, kā arī bezpajumtnieki.
Kas zina, varbūt kāds patiesības grauds ir visā tajā spoku lietā? Lai nu kā tur būtu, zināms, ka «Zemgales» spoki nav īpaši nerātni vai, pasargi, Dievs, ļauni, un jūs droši varat iet un skatīties filmas – varbūt pat kāds skumjš un noguris spociņš uzticēs jums savu dzīvesstāstu.
P.S. Īpaši labi spokus varot redzēt Lielajā piektdienā dzimušie.
