No gada klusākā laika «ziemas miega» modušies Tērvetes «Ķipi», kas svētdien šīs vasaras literāro sarīkojumu programmu sāka ar Mārtiņa Zīverta simtgades atzīmēšanu.
No gada klusākā laika «ziemas miega» modušies Tērvetes «Ķipi», kas svētdien šīs vasaras literāro sarīkojumu programmu sāka ar Mārtiņa Zīverta simtgades atzīmēšanu.
Vieniem «pārpildīts» asociējas ar ko gauži nepatīkamu, teiksim, pūliņiem noturēties kājās strauji braucošā pārpildītā autobusā. Daudziem, gluži pretēji, – ar atmiņām par kupli apmeklētā sarīkojumā patīkami pavadītu laiku. Pēdējais par sevi noteikti sakāms Dobeles novada grāmatnieku muzeja viesu pulkam, kas savu daudzskaitlīgumu laikam īsti apjauta, tikai lietus dēļ cieši un draudzīgi saspiedies «Ķipu» lielajā istabā. Durvis no kaklu staipītājiem un ausu spicētājiem pilnās verandas ieejas jau sen izņemtas, tāpēc sacīt, ka muzeja durvis no apmeklētāju pieplūduma lūza, var tikai tēlaini, taču literārās programmas sākuma gaidu atmosfēru tas droši vien raksturotu vislabāk.
Dramaturga ģimeni kopā ar meitu Zeltīti veiksmīgas sakritības dēļ pārstāvēja Ilze Zīverte (sarīkojums notika dienu pirms viņas došanās atpakaļ uz Zviedriju). Bērvircavas amatierteātris spēlēja «Ķīnas vāzi», aktieri Haralds Ulmanis un Ieva Mūrniece – «Minhauzena precības», dzeju un Minhauzena piedzīvojumus stāstīja skolēni no M.Zīverta dzimtās Augstkalnes (agrākās Mežmuižas) un Vilces. Ekslibristi Imants Ozoliņš un Andrejs Eisāns notikuma piemiņai bija noformējuši bukletus ar Zīverta citātiem un lugu sarakstu.
«Pirms viņa lugas rakstīja arī Rūdolfs Blaumanis, taču viņš tikpat spēcīgs bija arī prozā un dzejā; Rainis un Aspazija, tomēr viņi vairāk bija dzejnieki. Pirms Mārtiņa Zīverta lugas rakstīja Andrejs Upīts. Kaut arī nav noliedzama viņa vēsturisko traģēdiju vērtība, jāatzīst, ka Upīts savukārt bija vairāk prozaiķis. Mārtiņš Zīverts latviešiem ir pirmais dramatiķis caur un cauri,» M.Zīverta vietu latviešu literatūras kopējā ainā raksturoja literatūrvēsturniece Līvija Volkova. «Dramatiķis līdz kaulam. Ne tikai tāpēc, ka sarakstījis vairāk nekā piecdesmit lugu. To svarīgumu viņa dzīvē pierāda nopietnā interesēšanās par drāmas teoriju. Par spīti lielajai cieņai pret Blaumani, Zīverts apstrīdēja viņa lugu rakstīšanas tehniku un izstrādāja savu – pirmoreiz latviešu dramaturģijā. Blaumanim, pavisam vienkāršoti sakot, starp darbības kulmināciju un atrisinājumu ir neliels atslābums – ceturtais cēliens spraiguma ziņā nedaudz «atšļūk» (klasisks paņēmiens, kas nāk no ļoti seniem laikiem), Zīverts arī teorētiskos apcerējumos pamatoja to, ka darbībai visu laiku «jāiet uz augšu», sasprindzinājumam tikai jākāpj, jākāpj, jākāpj – kulminācija skatītājam jāpiedzīvo pašās lugas beigās. Dramaturģija, kā zināt, ir dialogu māksla, un, turpinot par tehnisko pusi, Zīverts ir izcils precīzu, lakonisku dialogu meistars. Viņa galvenā prasība bija, lai skatuviskās sarunas noritētu dabiski, vienkārši, viegli uztverami, tajā pašā laikā ar ļoti dziļu jēgu, un viņa lielākais talants bija formulēt lugas pamatu pamatu, kas saistošās izteiksmes ziņā atgādina to valodu, kurā ikdienā sarunājamies, bet kuras vēstījuma kodolīgums ir kā «izdestilēts» no dzīves. Atšķirībā no mūsdienās nereti sastopamiem dramaturģiskiem gabaliem, ko nemaz negribētos par lugām saukt, Zīverta skatītājiem vienmēr bijusi skaidra autoru interesējošā tematika. Dzīvība un tās pieļaujamā cena, vara un tās līdzekļu ētiskums – tikai dažas tēmas, kas veido rūpīgā cilvēku attiecību pētnieka dramaturģijas mugurkaulu.»
Šādam nolūkam kalpo arī humors, kuram psiholoģijas pētniecības «ieroča» dziļdomīgums nelaupa, bet pastiprina dzirkstošu asprātību. H.Ulmanis to atzīst par vispievilcīgāko un zīmīgāko Zīverta daiļrades iezīmi. L.Volkova piebilst, ka savu varoņu cienīgus jokus meistaram paticis izspēlēt arī dzīvē un atstāstīja vienu šādu pašas piedzīvotu gadījumu. Atmiņās Zīverts raksta, ka viegli iegaumējamā datumā – 1922. gada 22. februārī – sadedzinājis jaunības laika dzejoļus. Daļa vārsmu un agrīnā dramaturģija autoram par neapmierinātību tomēr palikusi nesadedzināta. Un tā nu kādā viesošanās reizē Latvijā Zīverts L.Volkovai piezvanījis un nevainīgi apjautājies, vai nevarētu dabūt sērkociņus – viesnīcā tos nekur nevarot atrast. Vēlāk tikpat nopietnā tonī paskaidrojis, ka esot nodomājis iet uz muzeju un pielaist uguni tur glabātajam «Hasana harēma» eksemplāram, lai viduvējā luga nemētājas apkārt pa pasauli un nedara raizes autoram. Tobrīd viņš noteikti vareni uzjautrinājās, jo nodomu bija izteicis tik pārliecinoši, ka sākumā nodomāju – viņš visā nopietnībā apņēmies teikto īstenot – un muzejnieces pašaizliedzībā metos dramaturgu no posta darbiem atrunāt. Provokācija bija izdevusies, ar smaidu atceras literatūrvēsturniece, piebilstot, ka notikums spilgti ilustrē autora un viņa tēlu nešķiramību gan savās, gan skatītāju un lasītāju acīs.
Lai arī kāds sezonas sākums bija izvērties meteoroloģiski, pienākot mājupdošanās laikam, nevienu nemāca šaubas, ka arī nākamā notikuma – 19. jūlijā gaidāmo baltkrievu literatūras svētku – izdošanos vismazāk ietekmēs kaprīzi laika apstākļi.
