Patiesībā jau nosaukums ir skaļāks par būtību. Ticīgi cilvēki mediķu vidū nav retums.
Patiesībā jau nosaukums ir skaļāks par būtību. Ticīgi cilvēki mediķu vidū nav retums. Tomēr ir interesanti, kā Jelgavas pilsētas slimnīcas traumatoloģijas nodaļas ķirurgs Vladimirs Kravecs apvieno savu profesiju un ticību.
Kādā draudzē jūs esat?
«Esmu Jehovas liecinieks.»
Zinot par Jehovas liecinieku noraidošo attieksmi pret asins pārliešanu, rodas jautājums: kā jūs savā darbā to risināt?
«Daudzkur jau bijusi informācija, ka ir medikamenti, kas aizstāj asinspārliešanu. Jehovas liecinieki nav tumsoņas, un pasaulē viņi ar savu darbu stimulē zinātni. Pārliet vai nepārliet asinis – tas ir slimnieka ziņā. Man jārespektē viņa izvēle neatkarīgi no paša uzskatiem. Ja asins pārliešana ir nepieciešama un slimnieks tai piekrīt, es to daru. Tas nav tikai ticības jautājums. Pasaules zinātnieki, kam ar Jehovas lieciniekiem nav nekāda sakara, tiecas attīstīt iespējas iztikt bez asins pārliešanas vai izmantot aizstājējus. Asins pārliešana tomēr savā būtībā ir transplantācija, svešas daļas ielikšana cita organismā, kam jāpielāgojas. Slimnieku vidū, kas dažkārt atsakās no asins pārliešanas, ne visi ir Jehovas liecinieki. Nesen man pašam nācās saskarties ar to, ka sieviete atteicās no endoprotezēšanas, jo baidījās inficēties ar hepatītu vai AIDS. Manu ārsta darbu un attiecības ar slimniekiem mana ticība nebūt nesarežģī.»
Vai asins pārliešanu aizstājošie preparāti nepieciešamības reizē jums ir pieejami pietiekami?
«To preparātu var dabūt bez sevišķām grūtībām. Ir īpaša komiteja, caur kuru to konkrētā gadījumā var pasūtīt un ātri dabūt. Ja cilvēkam ir plānveida operācija, viņam ir pietiekami daudz laika tai sagatavoties. Cita problēma ir dārdzība, kas skar visu medicīnu. Jelgavā sākām endoprotezēšanas operācijas. Apmēram 20 cilvēku ir izoperēti, bet viena endoprotezēšana izmaksā aptuveni 500 latu. Visi to nevar atļauties. Reāli mums ir tikai puse no instrumentiem, trūkstošo iegādei slimnīcai vajadzētu ap 2000 latu, bet to nav. Tādiem preparātiem, kā eritropoetīns vai aprotinīns, viena injekcija izmaksā aptuveni 250 dolāru. Attiecībā uz asins pārliešanu mana sirdsapziņa ir tīra kā savā, tā slimnieku priekšā.»
Ja jūs ļaujat izvēlēties metodi, vai jūs ļautu izvēlēties eitanāziju?
«Tas ir pavisam kas cits. Kaut arī pāris vietās pasaulē to lieto, esmu pret. Tas ir jautājums par dzīvību. Slimnieks nav spējīgs par sevi lemt tādā mērā. Kā ticīgais zinu, ka tā ir nokaušana, un šajā ziņā man piekritīs jebkuras konfesijas kristieši. Pret eitanāziju esmu arī kā ārsts. Būdams neiroķirurgs, saskaros ar dzīvību apdraudošiem gadījumiem. Dažkārt esam gandrīz pārliecināti par letālu iznākumu. Slimnieks nīkuļo vienu dienu, otru, brīnāmies, ka viņš vēl ir dzīvs. Bet trešajā dienā viņš sāk atlabt!»
Populārais latviešu neiroķirurgs Āris Auders reiz sacīja, ka jūtoties kā dvēseļu mehāniķis…
«Auders ir vadošais Latvijas neiroķirurgs, un šīs operācijas tiešām mēdz būt ļoti smalkas un izšķiroši svarīgas. Gan ASV, gan Latvijā reāli pēc neiroķirurģiskām operācijām 40 procentos gadījumu ir sliktas beigas. Tās ir smagas traumas un smagas operācijas.»
Jūs, operēdams cilvēku, redzat viņu viscaur fiziski. Kāpēc esat ticīgais?
«Tas ir maldīgs priekšstats, ka ārstiem būtu jābūt materiālistiem. Ir lietas, kas liecina daudz vairāk par to, ko redzu cilvēka orgānos un to darbībā. Ikviens, kas rūpīgāk pameklēs informāciju vai pastudēs biogrāfijas un pierakstus, konstatēs, ka pasaulē daudzi kosmonauti, fiziķi, ķīmiķi un mediķi ir ticīgie. Tas nav nekas neparasts. Vēsturē ne mazums ģeniālu izgudrotāju, atklājēju un zinātnieku ir ticējuši Dievam.»
Kāda ir jūsu attieksme pret garīgas literatūras izplatīšanu un sludināšanu slimnīcās?
«Pastāv pat starptautiska mēroga likumi, kas nosaka, ka ārstam ir jābūt ārpus tā. Turklāt jāņem vērā, ka eksistē daudz dažādu konfesiju, kustību, sektu, kultu. Ne visi no tiem atstāj pozitīvu iespaidu. Ja sludināšana vai garīgas studijas notiek pēc paša slimnieka vēlēšanās, netraucējot pārējos, man nekas nav pretī. Taču to nedrīkst pieļaut tad, ja sludinātāji lieto spiedienu uz slimnieku. Pats esmu ticīgs, taču nekad nenodarbošos ar aģitāciju. Ticība ir personiska lieta. Nedrīkst uzbāzties. Tad cilvēku var ievainot psiholoģiski. Ja kāds izteiktu vēlēšanos, varu ar viņu aprunāties. Kā ārsts atturos no tā. Turklāt kāds varētu domāt, ka vienu ārstēju rūpīgāk, bet citu nevērīgāk.»
