Jurģus pazīstam vairāk kā dzīvesvietas maiņas dienu, bet vai kādam ir ienācis prātā, kāpēc par tiem vēl vērts atcerēties?
Jurģus pazīstam vairāk kā dzīvesvietas maiņas dienu, bet vai kādam ir ienācis prātā, kāpēc par tiem vēl vērts atcerēties?
Var jau izdomāt, uz kurieni doties, savākt savu iedzīvi un – prom. Bet cik tālu bez iemesla skriesi? Runā, ka laime uz lielceļa vis nemētājoties.
19. gadsimtā gan Jurģi bija īsta pārcelšanās un darbavietas maiņas diena, jo Vidzemes zemnieku likumi noteica to par nomas un darba līgumu termiņa beigām. Jura dienā, ja gribēja, varēja doties strādāt pie citiem saimniekiem.
Jura diena ir jaunas pavasara darbu sezonas sākums: sākas sēja, un drīz jālaiž ganos lopi. Mežmalā kārkliem jau lieli, dzelteni pūpoli, bērziem un ievām plaukst lapas, mežā – zilās, baltās un dzeltenās vizbulītes, bet dārzos – narcises, tulpes un hiacintes. Lielie koku ziedēšanas svētki jau klāt!
Zemniekiem tie bija svarīgi, lai zinātu, kad un kur katra labība vai dārzenis liekams zemē, un lai paredzētu, kāda būs raža. Kad kūpēja kadiķi un ziedēja ievas, bija auzu, kviešu un linu un zirņu sējamais laiks. Miežu sēja sākās, priežu pumpuriem un pīlādžiem ziedot. Liniem un kartupeļiem labs bija ābeļziedu laiks. Tikai jāskatās, lai debesīs ir gubu mākoņi. Kad ābeļziedi pumpuros, var stādīt sīpolus. Rāceņi stādāmi, kad izplaukuši alkšņi, bet pupas, kad kārkliem un vītoliem pūpoli birst un ozoli pumpuros.
Dārzeņu un puķu, tāpat arī labības, sēšanai un stādīšanai svarīgas bija mēness fāzes un zīmīgākās gada dienas. Vasarāju sēja tika iedalīta trīs posmos: no Jurģiem līdz Staņislava dienai (8. maijam), no Staņislava līdz Urbānam (25. maijam) un no Urbāna līdz Vītus dienai (15. jūlijam). Ja vecā mēnesī sēja kviešus, tie auga tīri, bet ar melnplaukām, ja jaunā – melnplaukas nemetās. Jaunā un augošā mēnesī sēja arī auzas un miežus.
Burkānus, bietes, kartupeļus, runkuļus un puķes bija vēlams sēt un stādīt jaunā vai augošā mēnesī, savukārt zirņus, pupas, sīpolus un gurķus – vecā vai pat dilstošā mēnesī. Zirņi bija jāsēj 100. dienā pēc Ziemassvētkiem (šogad 12. aprīlī) un visās krustdienās (29. aprīlī, 3., 6. un 13. maijā). Jetes diena (7. maijā) bija laba sīpolu stādīšanai, bet Niklāva jeb Ījaba diena (9. maijā) – sīpoliem un kartupeļiem. Lielajā Krustdienā jeb Debesbraukšanas dienā (13. maijā) stādāmi gurķi.
Sējas un stādīšanas karstumā vajadzēja atcerēties, ka krustdienās nesēja labību un nedarīja lielus, ar zirgu strādājamus darbus, lai krusa vai pērkons sējumus nenomaitā. Arī augus lauzt, plēst vai griezt nedrīkstēja, jo tad varēja nelaimē iedzīvoties.
Katru jaunu darbu cēlienu sāka ar rumulēšanos, it sevišķi, ja ko lielāku sēja vai lopus laida pirmoreiz ganos. Lai izdodas!
