Atceros, kā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bezbēdīgi dziedāju Imanta Kalniņa un Jāņa Petera dziesmiņu par Ķīnas ķeizaru un Ķīnas mandarīnu, kas starp lozberlapām saldskābrūtains smīn. Likās, ka Ķīna ir tālu un visai maznozīmīga. Taču beidzamā pusgadsimta laikā Ķīna kļuvusi par ļoti svarīgu lielvalsti, no kuras labklājības ievērojami atkarīga visas pasaules attīstība. Lietpratēji spriež, ka, piemēram, latviešu zemnieki riktīgi varētu nopelnīt, ja ķīnieši sāktu ēst sieru vai dzert alu. Lai gan pasaulē laiku eiropeiski skaita pēc Kristus dzimšanas, vai katrs latvietis mūsdienās zina, ka pēc Senās Ķīnas kalendāra ir pienācis kārtējais Pērtiķa gads.
Tomēr bažas raisa daudzo ķīniešu zemāko sabiedrības slāņu baigā beztiesība. Ķīna ir kontrastu zeme. Pirms divām dienām medijos parādījās šokējoša britu laikraksta «The Guardian» ziņa par Ziemeļkorejas sievietēm, ko kontrabandisti ar varu izprecina ķīniešu vīriešiem. Piespiedu laulībā dzimušie bērni, kuru skaits varētu būt ap trīsdesmit tūkstošiem, paliekot bez pilsonības un reizē bez izglītības un medicīniskās aprūpes.
Patiesas informācijas par Ķīnas, kā arī Ziemeļkorejas sabiedrību trūkst. Tomēr vispārpieņemts ir fakts, ka ilgstošās viena bērna politikas rezultātā Ķīnā izveidojusies situācija, ka vīriešu ir par 15 procentiem vairāk nekā sieviešu. Tas, protams, ietekmē noskaņu sabiedrībā. Grūti iztēloties, kā šī lielā tauta attīstīsies tālāk. Gribētos domāt, ka ķīnieši vēl aizvien būs visai miermīlīgi un Ķīnai līdzās pastāvēs arī mazās tautas un valstis. Ka viņi nesabrauks tik daudz, ka pašiem vietas nepietiek. Kaut, no otras puses, ir skaidrs, ka, slavējot Latvijas svaigo gaisu, tie nemelo. Nav pie mums nekāda Amerika, ka ķīnieši var sabraukt visu aizbraukušo latviešu vietā.
