Mācoties skolā, reti kurš no mums neizjūt balsi, kas nāk no sirds un aicina darboties, aizrauties, «fanot»… Vēlāk gan tikai retais ir starp tiem laimīgajiem, kas varētu teikt: es daru to, kas man patīk, un daru to no sirds.
Mācoties skolā, reti kurš no mums neizjūt balsi, kas nāk no sirds un aicina darboties, aizrauties, «fanot»… Vēlāk gan tikai retais ir starp tiem laimīgajiem, kas varētu teikt: es daru to, kas man patīk, un daru to no sirds.
Inga Ose sevi sauc par likteņa veiksminieci – jauna, uzņēmīga, drosmīga. Viņa savu sirds aicinājumu spēj savienot ar darbu, mācībām augstskolā, ģimeni. Vai tas ir grūti, kā tas izdarāms, centāmies noskaidrot sarunā, kas notika brīdī starp mācībām un mēģinājumiem.
Sirdsbalss vai aprēķins
Kad Inga mācījās Jelgavas 1. ģimnāzijā, sporta dienā katra klase parasti demonstrēja priekšnesumus. Meitene labprāt šādus pasākumus iestudēja un arī piedalījās tajos. Vienā no tiem viņu ievēroja estrādes deju kolektīva vadītāja Inga Liepniece. Novērtējusi Ingas dotības, viņa aicināja meiteni dejot. Inga kā jebkurš tā laika tīnis, kam nebija lielu izvēles iespēju, ietekmējās no Alda Ermanbrika TV raidījumā «Varavīksne» piedāvātās mūzikas, ko izpildīja Madonna, Dženeta Džeksone un citi.
«Šīs mūzikas pavadījumā es augu, nezinādama, ka man piemīt kāds īpašs talants. Visu darīju intuitīvi, kā vēlāk izrādījās, – pareizi. Tagad, kad esmu vairāk vai mazāk izglītota šajā jomā, secinu, ka intuīcija mani nepievīla. Pareizi biju iestudējusi deju soļus, horeogrāfiju, saskaņojot to ar mūziku,» stāsta Inga. Nopietni dejai viņa sevi veltījusi kopš trīspadsmit gadu vecuma. Dejoja, ģenerēja dažādas idejas, tās realizēt neliedza deju kolektīva vadītāja. Arī kustību iestudēšanā Inga varēja likt lietā savu intuīciju, jo pieredze nebūt nebija liela. Ar laiku viņa sāka strādāt ar mazajiem dejotājiem. Viens no grūtākajiem brīžiem Ingai šķiet tas, kad pēc skolas beigšanas bija jāizvēlas profesija. «Sākumā gribēju kļūt par zobārsti un ļoti nopietni biju sākusi tam gatavoties. Divpadsmitajā klasē apmeklēju ievadlekcijas Stradiņa universitātē. Neba jau medicīna tik ļoti interesēja, vairāk mani vadīja materiāli apsvērumi. Liktenīgi sagadījās, ka satiku cilvēku, kas spēja pārliecināt, – nauda, kuras pelnīšana nesagādā gandarījumu, laimi nenes. Tas lika man ieklausīties savā sirdsbalsī. Ieklausījos. Un tā teica: dejo!» atceras Inga.
«Intrigā» intrigu nav
Sākumā meitenes dejoja estrādes deju kolektīvā bez nosaukuma. Bijusī vadītāja ļāva Ingai izpausties, veicinot meitenes pieķeršanos dejai, bērniem, savam kolektīvam. Reiz pirms piedalīšanās kārtējā festivālā dejotājas sprieda, kā tad tā – bez sava vārda! Katra uzrakstīja savu nosaukuma versiju un vēlāk balsoja. Lielāko atzinību ieguva «Intriga». «Jebkurš nosaukums uzliek savu zīmogu. Tas ir tāpat kā dot vārdu bērnam – uz visu mūžu. Domāju, ka veiksmīgi esam izvēlējušies savu vārdu, jo, kad mūs piesaka, jau veidojas intriga. Skatītāji gaida… Nosaukums vienmēr jāattaisno,» spriež Inga.
1993. gadā viņa kļuva par «Intrigas» vadītāju. Nu bija jādarbojas pilnīgi patstāvīgi. «Viss, ko zināju, bija gūts no pašas pieredzes. Apmeklēju dažādus deju kursus. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Sākumā arī pati dejoju grupā, taču tagad kādu laiciņu vairs ne. Sapratu, ka grūti būt horeogrāfei un dejotājai, vienlaikus kārtot tehniskus jautājumus un panākt, lai tas viss kopā vēl izskatās estētiski, stāsta Inga. «Dejā kā sportā jāprot aiziet brīdī, kad esi virsotnē. Jādod vieta un iespēja jaunajiem. Treniņu laikā pietiekami izkustos, lai sevi uzturētu formā. Arī augstskolā pie stangas mūs izloka pamatīgi.»
Ingai kā kolektīva vadītājai svarīga ir atmosfēra tajā. Meitenēm nav konkurējošu attiecību. Veidojot deju, pasniedzēja ar viņām konsultējas par visu – deju, mūziku, tērpiem. «Ja meitenes darīs to, kas nepatīk, viss darbs būs veltīgs. Mēs atzīstam kompromisu. Visas esam draudzīgas, vienotas. Mums ir dabiskā atlase: ja kāda jūt, ka deja nav viņas aicinājums, aiziet. Ar meitenēm, ar kurām kopā dejojām agrāk un izaugām, satiekamies vēl līdz šim. Strādājam dažādās jomās, taču mūs visas vieno deja. Tā cilvēku attīsta vispusīgi. Pie mums gara auguma meitenes pārstāj mest kūkumu, apaļīgās kļūst staltākas. Meitenēm aug pašapziņa, viņas uzdrošinās. Uzdrošinās iziet uz skatuves, parādīt sevi. Ja tu pratīsi runāt ar kustību palīdzību, tu spēsi sakopot domas un izteikties arī ar vārdiem. Kopā ar sviedriem uz skatuves atstāti daudzi meiteņu kompleksi,» stāsta Inga.
Labs skolotājs rada konkurenci
Kad atnāk dejot mazie, uzreiz varot redzēt, kurš būs dejotājs. «Intrigā» dejo bērni no 7 līdz pat 25 gadu vecumam. Meitenes piedalījušās skolēnu dziesmu un deju svētkos, kur pirmo reizi startēja mūsdienu deju grupas. Dejots arī TV raidījumos «Legomānija», «Dziesma manai paaudzei», apmeklēta Čehija. Taču grūtības sagādā finansiālie jautājumi, jo «Intrigai» nav sava menedžera, šīs lietas jākārto Ingai pašai: «Tā kā esmu radošs cilvēks, apzinos, ka mani ir viegli apvest ap stūri. Nav noslēpums, ka piedalāmies arī daudzos pasākumos ar izklaides programmu un meitenēm ir iespēja kaut nedaudz atpelnīt naudiņu, kas izdota par tērpu šūšanu. Rīgā viena veikala atklāšanai bijām izveidojuši tērpu šovu.»
Veselīga konkurence Ingā rada prieku darboties un veicina vēlēšanos sevi pastāvīgi pilnveidot: «Jelgavā mums ir izveidojusies pozitīva konkurence. Vienu no deju grupām – «Benefici» – vada mana bijusī skolniece Annika Andersone (viņa «Intrigā» nodejoja desmit gadu). Man par to ir liels prieks. Ja man ir laba skolniece, tas nozīmē, ka esmu laba skolotāja. Un otrādi – slikta ir tā skolotāja, kas nerada labus sekotājus. Es pati daudz mācos no saviem dejotājiem. Man tas ir svarīgi.»
Dejā runā arī sirds
Runājot par mūzikas izvēli, Inga atzīst, ka šis process veidojas pats no sevis. Reizēm pirmā ir dejas ideja, citreiz mūzika liek aizdomāties par dejas raksturu. «Patiesa deja ir mākslas darbs, ko nevar rādīt uz ielas vienaldzīgam pūlim. Mākslas darbam jāliek skatītājam just, skumt un smieties. Ja uz skatuves ir labs dejotājs, viņam ar kustībām, emocijām informācija jāaiznes līdz skatītājam. Mūzika paspilgtina šīs emocijas. Diemžēl mēs visi zinām, ka ar mākslu nopelnīt nevar. Citādi ir ar izklaides dejām un programmām, kas ir ritmiskas, dinamiskas, jautras, tās ir pārdodamas. Mēs strādājam abās «frontēs,» atzīst Inga.
Grupā dejo meitenes, taču «Intrigas» vadītāja labprāt strādātu arī ar puišiem. «Zēni atnāk, paskatās, pamēģina. Viņiem ir grūti pierādīt, ka, mācoties dejot jebkurā žanrā, ir nepieciešams zināt klasiskas lietas, vai tas būtu hiphops, sarīkojumu vai modernā deja. Lūk, šādi pamati – vienkāršas tehniskas lietas – zēniem nepatīk, jo tas ir grūts darbs, tā augļi uzreiz ar aci nav saskatāmi. Tāpēc arī rodas situācijas, kad zēni, mēģinot nesagatavoti dejot tik ļoti populāro hip – hop vai breiku, lauž kaulus.
Viss dzīvē notiek uz labu
Inga sevi uzskata par ticīgu cilvēku, kas dzīvo ar pārliecību, ka katram ir nolemts savs ceļš. «Visas lietas ir savstarpējā saistībā. Viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu. Arī neveiksmes veicina attīstību. Varu droši teikt, ka esmu laimīga – man ir ģimene, darbs sakrīt ar hobiju, esmu atradusi laiku mācībām. Dzīvē ir tā, it kā airējies pret straumi: tiklīdz apstājies, tevi nes atpakaļ. Varbūt jocīgi, bet man spēku dod darbs. Strādājot ar jaunatni, kas pārpilna pozitīvām emocijām, enerģijas, saprotu, ka daudz ko nezinu, bet tiecos zināt pēc iespējas vairāk. Dzīvoju tā, lai nenāktos nožēlot nevienu dienu, mirkli. Liels mērķis dzīvē man nav ieplānots, varbūt liela profesionāla karjera nāks. Bet tai jānāk pašai no sevis, nevis man tai jādzenas pakaļ. Materiālas lietas man nav mazsvarīgas, taču svarīgākas ir emocijas. Visā.
***
Vizītkarte
Inga Ose, 27 gadi
Precējusies, ir dēls Ritvars
Darbs: moderno deju grupas «Intriga» vadītāja, Aizupes pamatskolā vadīja dejošanas pulciņu
Mācās Rīgas pedagoģijas un vadības augstskolas Mūzikas fakultātē Deju un ritmikas skolotāja specialitātē.
