Neticamā Ēģiptes valdnieces un pavedinātājas Kleopatras (no Georga Frīdriha Hendeļa operas “Jūlijs Cēzars”) un jaunekļa Kerubīno (no Volfganga Amadeja Mocarta operas “Figaro kāzas”) tikšanās kļūs iespējama nākamajā ceturtdienā, kad Jelgavas pilī viesosies Latvijā un pasaulē iecienītā dziedātāja soprāns Sonora Vaice.
Latvijas sabiedrībai ir laimējies, ka tik drīz un tik plaši ir atsākusies pēckarantīnas koncertdzīve. Mūs var apskaust amerikāņi, kuri jau vairāk nekā 20 nedēļas operas un koncertus skatās opernamu mājaslapās un nezina, kad varēs klātienē klausīties savus iemīļotos dziedoņus. Drosmīgi ir spāņi, kuri, ievērojot stingrus distancēšanās noteikumus, “Real” teātrī Madridē (“Teatro Real de Madrid”) jūlijā ar latviešu soprānu Marinu Rebeku titullomā klātienē izrādīja Verdi “Traviatas” koncertuzvedumu. Latvijas publika pamazām atsāk tikšanās ar akadēmiskās mūzikas izpildītājiem. Koncerti notiek gan pilīs, gan brīvdabas estrādēs, kafejnīcu plašajos pagalmos un mājas koncertzālēs un pat uz plostiem. Mūsu operā norit intensīvs mēģinājumu darbs, lai septembrī varētu izrādīt operas klātienē. Bet pagaidām tiekamies ar dziedātājiem vasaras koncertos.
“Zemgales Ziņām” bija ekskluzīva iespēja būt pilī, kad tika filmēts videostāsts par šo vēsturisko ēku un dziedātāju. Producente Daina Markova to bija iecerējusi kā dialogu, kurā sarunājas Pils muzeja vadītāja Ginta Linīte un viešņa Sonora Vaice, kas pārsteidza ar interesantu stāstu, proti, viņas bērnu tēva vecvecmāmiņas vecvectētiņš Korentellini (vēlāk uzvārds pārveidots par Korenters) bija Rastrelli komandas būvinženieris, kas pats personīgi uzraudzīja Jelgavas pils būvniecību. Ginta savukārt pastāstīja par pils dzīvi baroka laikā, tās iemītniekiem. Pils zāles sienas atbalsoja Sonoras spēcīgo balsi, viņai iemēģinot dažādu operu āriju frāzes. Dzidrās augšas (otrās oktāvas do) līdzīgi kā zālē lidojošie tauriņi maigi nolaidās uz sienām, aizkariem un spoži pulētās grīdas. Tās grīdas, kas mūsdienās pieredzējusi dižās Ziemassvētku balles. Starp citu – vienā no šīm ballēm Sonora ir dziedājusi. Filmēšanas vakarā uz rietu ejošās saules staros visa zāle vizēja noslēpumainā gaismā un priecīgā dziedātāja, rokas pacēlusi un kurpes pametusi pie klavierēm, virpuļoja dejā un pieradināja zāles sienas pie savas, kā teica producente, barokālās balss.
Sarunā Sonora Vaice atklāj, ka baroka laikmeta komponists Hendelis un klasicisma skaņradis Mocarts ir radījuši viņai mīļu mūziku. Savu karjeru sāka ar Verdi, bet Hendelis ienāca tā negaidīti un ļoti iepatikās. Mocarts ir tas, kas sakārto balsi, tehniku, un Hendelis dod krāsas un stilistiku. Pēc tik ilgiem gadiem atkal ir prieks atgriezties pie Hendeļa varonēm. Ar koncertmeistaru Mārtiņu Zilbertu tika izraudzītas dažādas ārijas, tāpēc publikai būs interesanti. Un Mocarts ir tāds, kas mīl rakstīt mažorā. Gaiši par briesmīgām tēmām. Bet koncertā būs arī Kerubīno ārija, ko mūsdienās mēdz dziedāt mecosoprāni, taču Mocarts to rakstījis soprānam. Ar šo tiks ieviesta jautrība kā tāds kontrasts Hendeļa varoņu ciešanām un burvestībām.
Kopš marta Sonorai Vaicei bija interesanta dzīve – varēja darīt, ko grib: lasīt grāmatas, skatīties jūtūbes video, mācīties jaunas lomas, ravēt dārzu, studēt psiholoģiju, internetā klausīties lekcijas par dažādām tēmām un ziņas par politiku.
Tas ir bijis laiks nopietnām pārdomām. Piemēram, par vērtību sabrukumu pasaulē, par doto iespēju sevi izprast visiem, kas bija palikuši mājās. Un daudzi ir pārvērtējuši līdzšinējo dzīvi, kļuvuši izglītotāki. Māksliniecei bijusi tāda dīvaina sajūta, citēju: “Es apstājos un sapratu, ka pēkšņi nav jādomā par rītdienu. Nav jādomā, kā skanēs balss, jo viss ir atcelts.” Tomēr kopumā “Covid-19” laiks Sonorai bija aizpildīts un ļoti vērtīgs.
Tagad dziedātāja ir priecīga, ka atkal var uzstāties publikai un darīt savu iemīļoto darbu. Profesija ir noteikusi viņas personības iezīmes – būt azartiskai, interesantai, daudzpusīgai, elastīgai, pieņemošai, drosmīgai un uzņēmīgai.
Augusta sākumā Sonora Vaice jau koncertējusi Līgatnē un Rīgā un nākamajā nedēļā 27. augusta vakarā dziedās Jelgavas publikai klātienē un citiem interesentiem tiešsaistē.
Īpašs stāsts par Jelgavas pili
Producente Daina Markova ar domubiedriem, “Covid-19” karantīnas laikā intensīvi strādājot, sarūpējusi Latvijai koncertu ciklu “Kopā”. Pirmais notika Rīgas pilī un tika veltīts mediķiem, kas rūpējās par vīrusa skartajiem pacientiem. Tenora Aleksandra Antoņenko un pianista Reiņa Zariņa uzstāšanos klātienē vēroja ap simts medicīnas darbinieku, un neklātienē tiešsaistē pieslēdzās vairāki tūkstoši skatītāju visā pasaulē. Tas bija iespējams, pateicoties atbalstītājiem (Latvijas Kultūrkapitāla fonds un LMT) un māksliniekiem, kas, solistu menedžeres Ilzes Sprancmanes aicināti, piekrita dziedāt un spēlēt Latvijas pilīs. Otrais 31. jūlijā noritēja ar šobrīd pasaulē labākā soprāna Marinas Rebekas un pianistes Lailas Holbergas dalību. 14. augustā publikas sajūsmas saucienus piedzīvoja tenors Jānis Apeinis ar soprānu Perīnu Madefu. Šos koncertus tiešsaistē vēroja tūkstošiem klausītāju Eiropā, Amerikā un citviet. Jaunumiem var sekot līdzi koncertu cikla “Kopa” feisbuka lapā.
– Kāpēc izvēlējāties rīkot koncertu Jelgavā?Sākotnēji tā bija spontāna ideja – rīkot koncertus skaistās Latvijas pilīs. Pirmā doma bija par Rīgas pili, un tad arī ienāca prātā Jelgavas pils, kuru mēs gribējām parādīt pasaulei. Kad ideja tapa, vēl nezinājām, ka būs iespējams pieaicināt publiku. Priecājos, ka Jelgavā klausītājiem varam atvēlēt vairāk vietas nekā Rīgā un Rundālē. Mēs veidojam par katru mākslinieku un norises vietām videostāstus. Būs īpašs stāsts arī par Jelgavas pili.
– Pēc tam, kad Latvijas kordiriģenti cēla trauksmi par mūzikas stundu samazināšanu skolas reformas dēļ, un, zinot faktu, ka no šī mācību gada daudzās vidusskolās bērniem vispār vairs nebūs mūzikas stundu, jums nešķiet, ka koncertzāles varētu kļūt pustukšas?
Neesmu kompetenta jautājumā par jūsu minētajiem faktiem, kas attiecas uz skolu reformu, bet man, bieži esot koncertzālēs, liekas, ka pēdējos gados publikas interese par klasisko mūziku ir augusi un zāles ir pilnākas nekā pirms divdesmit gadiem. Un šis mans secinājums ir balstīts tikai uz personiskiem vērojumiem. Mūzikas apguve uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti, viņa emocionālo pasauli. Domāju, ka skola un ģimene ir tās, kas nosaka cilvēka muzikālo gaumi. Un arī vidusskolas mācību programmās mūzikai tomēr vajadzētu būt kā obligātam mācību priekšmetam. Koncertzālēs redzu daudz jaunu cilvēku – Latvijai šajā ziņā ir paveicies. Daudz ko nosaka arī pašu mūziķu piedāvātais saturs un veids, kā uzrunāt klausītājus. Prieks, ka šobrīd mūziķi klausītājiem ir tuvāk – attīstās interesanti kamermūzikas formāti, iedzīvojas neparastas koncertvietas.
– Kas veido jūsu projekta koncertu programmu? Kas būs dzirdams piedevās Sonoras Vaices koncertā?
Ko dziedāt, izvēlas paši mākslinieki. Protams, ar padomu iesaistās arī Ilze Sprancmane (ilggadēja Latvijas Nacionālās operas solistu menedžere). Sonora Vaice izvēlējās dziedāt ārijas no Hendeļa operas “Alčīna” pirmā un otrā cēliena, Armīdas āriju no “Rinaldo”, Kleopatru no operas “Jūlijs Cēzars”. Skanēs arī Mocarta mūzika – Donnas Annas ārija no “Dona Žuāna” un Kerubīno ārija no “Figaro kāzām”. Būs arī piedevas, bet tās mēs neatklāsim, lai klausītājiem paliek pārsteigums.
– Jūsu komandā ir arī skaņu režisors Edgardo Vertanessian. Kā vērtējat viņa darbu?
Edgardo ir pieredzes bagāts skaņu režisors, strādājis gan Holivudā, gan ar Madonnas koncertiem, kā arī daudzās pasaules ierakstu studijās, tagad mūsu projektā. Viņš arī strādājis ar LNO “Fausta” ierakstu, ko pārraidījām kanālā “Arte”. Edgardo ir ļoti augsta līmeņa profesionālis, kas izcili veic šo sarežģīto darbu – dzīvo skaņu pārvērš digitālā formā, turklāt tā, lai tā skanētu pēc iespējas dabīgāk. Viņš ir tas, kas sagatavo aparatūru pirms tiešraides koncerta un arī vēlāk apstrādā ierakstu, kurā akustiskā skaņa neko nedrīkst zaudēt no savas burvības. Vienlīdz laba skaņas kvalitāte tiek nodrošināta gan klātienes koncertā, gan ierakstā. Edgardo strādāja ar mums Marinas Rebekas koncerta ierakstā, citos koncertos sadarbojamies ar Latvijas Radio “Klasikas” profesionāļiem.
– Kā jūs raksturotu Sonoras Vaices balsi? Uz kādām sajūtām un emocijām jāgatavojas klausītājiem Jelgavas pilī?
Sonorai piemīt īpaša harisma, un viņas balss arī ir īpaša. Viņa ir savā būtībā barokāla, krāšņa personība. Baroks ir tas, ar ko man asociējas Sonora. Jelgavas pils zāles akustiska piešķirs interesantu skanējumu – pavisam citādu nekā operā vai brīvdabas koncertā, kur savukārt nepieciešama apskaņošana. Šī akustiskā zāle ar nelielu klausītāju skaitu radīs pavisam citu skanējumu, nekā koncerts būtu ar cilvēkiem pārpildītā zālē. Un tas ir tas interesantais – vokālistam ir vieglāk dziedāt un klausītājs piedzīvos sevišķu balss skanējumu. Šis piedzīvojums viņam būs gan fizisks, gan emocionāls. Pēc Marinas Rebekas koncerta man cilvēki teica, ka piedzīvojuši ko īpašu, – spēcīgu emocionālu pacēlumu, labsajūtu, laimi, enerģijas pieplūdumu. Ceram, ka arī Jelgavas pilī klausītāji pieredzēs Sonoras balss skaistumu, krāsainību un skaņas spēku. Novēlu tīri emocionāli sajust katra dziedājuma vēstījumu, ļaujoties Alčīnas traģiskās dzīves notikumiem, Kerubīno priekam un Kleopatras mīlas kaislei. Vēlos, lai mēs visi kopā piedzīvotu plašu emociju gammu, jo tāds taču ir mūzikas uzdevums!
