«Zemgales Ziņu» redakcijā pienāca šāda vēstule: «Pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, un mans mazais minka to ļoti pārdzīvoja – neēda un nedzēra, bet visu laiku gulēja. Aizvedu kaķi uz veterināro klīniku Helmaņa ielā 8…».
«Zemgales Ziņu» redakcijā pienāca šāda vēstule:
«Pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, un mans mazais minka to ļoti pārdzīvoja – neēda un nedzēra, bet visu laiku gulēja. Aizvedu kaķi uz veterināro klīniku Helmaņa ielā 8. Tur minku apskatīja ārste, nosvēra un pateica, ka kaķis jāatstāj klīnikā. Ārste lika man samaksāt desmit latu par diagnozes noteikšanu, analīzēm un dzīvnieka pielikšanu pie sistēmas.
Briesmīgo vietu, kur kaķis mitinājās, ieraudzīju tikai nākamajā dienā – tā bija liela, nemājīga telpa ar daudziem būriem. Blakus manam minkam krātiņā dauzījās un ņaudēja mazu kaķēnu pulciņš un man radās jautājums – kā būtu, ja cilvēku slimnīcā blakus sirdzēja gultai rotaļātos jautru bērneļu bariņš?
Par kaķa veselību ar mani aprunājās jauna meitene, kas nevarēja pateikt dzīvnieka slimības diagnozi, jo analīzes neko neesot uzrādījušas. Apmīļoju savu draugu un, tā arī pie skaidrības netikusi, devos mājās.
Aiznākamajā dienā pa tālruni zvanīju uz klīniku un jautāju, vai varu kaķi apciemot pēc pulksten 17, taču man atteica, jo šajā laikā tur vairs neviena nebūšot. Atbilde izbrīnīja, jo klīnikas vizītkartē rakstīts, ka dežūras tur esot visu diennakti. Neatlika nekas cits, kā atprasīties no darba un doties uz klīniku pirms pulksten pieciem.
Skats, ko ieraudzīju klīnikā, bija briesmīgs – mans minka viss bija aplipis ar izkārnījumiem, jo viņam bija iedotas caurejas zāles. Turklāt kaķis bija pārbijies, jo pretī krātiņos bija ievietoti suņi, kas nepārtraukti gaudoja un rēja. Minka trīcēja un sarāvās pie katra suņu rējiena. Biju šokēta par to, ka veterinārārsti var mājas kaķi likt blakus suņu būriem. Paņēmu kaķi un izgājām laukā pastaigāties – dzīvnieciņš, skatoties acīs, it kā jautāja: «Kur tu esi mani atvedusi?» Pēc stundas ieliku kaķi atpakaļ viņa būrī. No klīnikas ārā ejot, neredzēju neviena cilvēka, izņemot aptiekas pārdevēju, – visas durvis bija vaļā, un neviens mediķis, pirms doties mājās, pat nebija ienācis apskatīties, kā jūtas slimnieciņi.
Sestdienas rīta agrumā mani pamodināja telefona zvans no klīnikas: «Savāciet savu kaķi, viņš ir traks – nevienu nelaiž klāt, mēs viņam neko nevaram izdarīt!» Bargā balss man lika līdz pulksten 12 atbraukt pakaļ kaķim. Tūliņ devos uz klīniku, kur pusotru stundu gaidīju, kamēr kādam būs laiks ar mani aprunāties. Gaidīšanas laikā aizgāju līdz sava mīluļa būrim – uz tā bija uzlikta zīmīte «Netaisīt būri vaļā, lec virsū, kož!» Droši atvēru būrīti, no kura uz mani skatījās lielas, pārbijušās acis. Minka ļāva sevi glaudīt, taču visu laiku no bailēm trīcēja. Pēc ilgās gaidīšanas atnāca daktere un sāka spriedelēt par kaķa vainu – varbūt viņam esot trakumsērga, varbūt kaķu AIDS, varbūt tas un varbūt šitas…
Sarunas beigās lūdzu, lai viņa uzraksta visu, ko dzīvnieka labā darījuši šo četru diennakšu laikā, un pievieno analīžu rezultātus. Gandrīz 20 latu man vajadzēja samaksāt par ārstēšanu, barību, uzturēšanos, zālēm, kaķu smiltīm u.c. Piedevām minkam izrakstīja zāļu kapsulas – tik lielas, ka pat cilvēkam būtu grūti norīt (vēlāk tās aizvedu atpakaļ, mani gan norāja, bet atpakaļ paņēma un naudu atdeva).
Tā kā kaķim nebija kļuvis labāk, sarunāju vizīti citā veterinārajā klīnikā – «Sanarius», kur mūs ļoti mīļi sagaidīja un minku apskatīja daktere Anna. Interesanti, kāpēc tagad kaķis nevienam nelēca virsū un nekoda?
«Sanarius» minkam pielika sistēmu, apmīļoja un parādīja man vietu, kur viņš dzīvos ārstēšanās laikā. Dakterīte sīki izstāstīja, kādas pārbaudes būs vajadzīgas un cik tās maksās. Nākamajā dienā minka sāka ēst un iet uz tualeti, bet aiznākamajā abi devāmies mājās. Helmaņa ielas klīnikas ārstu nenosakāmā, «sarežģītā» diagnoze bija ārkārtīgi vienkārša – dzīvnieks bija salaizījies spalvas, un tās bija saķērušās taisnajā zarnā.
Tagad mans minka ir atguvis dzīvesprieku, apetīti un sveiks un vesels dzīvojas pa māju. Par to paldies dakterei Annai un viņas kolēģiem!
Evita»
«Ziņas» devās uz Helmaņa ielas veterināro klīniku, kur tikās ar tās vadītāju Ivaru Lūsi. Viņš «Ziņām» izrādīja klīniku un arī telpu, kur ārstēšanas laikā tiek turēti slimie dzīvnieki – dažādos būros ir gan suņi, gan kaķi, un tā esot visās vetklīnikās. «Daudzi saimnieki atved slimnieku tikai uz procedūrām, bet pārējā laikā kaķis vai suns dzīvo mājās, kur atmosfēra, protams, nav tik nepierasta un stresu izraisoša kā klīnikā,» skaidro I.Lūsis. Pagaidām Helmaņa ielas veterinārā klīnika nevar piedāvāt luksusnumurus, kuros dzīvnieki tiktu turēti katrs atsevišķā telpā, taču ārstniecības iestāde attīstās un ar laiku šāda iespēja noteikti būs.
Klīnikas dokumentos ir precīza informācija gan par izmeklējumiem, gan ārstēšanu. «Manuprāt, ticis darīts viss iespējamais kaķa ārstēšanai un diagnozes noteikšanai,» stāsta I.Lūsis.
Klīnikas vadītājs atzīst, ka pēc darba laika pulksten 17 klīnikā ir tikai sargs, kas ārstam zvana, kad palīdzība nav atliekama. «Tādēļ slimniekus apmeklēt vajadzētu klīnikas darba laikā,» teic I.Lūsis.
Veterinārās fakultātes dzīvnieku klīnikā strādā tikai licencēti ārsti, tādēļ nav pamata kaķa saimnieces bažām par mediķu nekompetenci. Medicīnā ir gadījumi, kad noteikt diagnozi nav vienkārši un ārstēšanu traucē dzīvnieka nervozitāte. Jau vēstulē minēts, ka klientes kaķim ir grūti pierast pie jauniem dzīves apstākļiem, tātad dzīvnieks ir ļoti jūtīgs un nespēja aklimatizēties arī klīnikas apstākļos, izrādot agresivitāti pret mediķiem.
Klīnikas vadība ir gatava runāt ar neapmierināto klienti. I.Lūsis teica: «Man kā klīnikas vadītājam ir ļoti skumji lasīt šādus vārdus par mūsu ārstniecības iestādi, tāpēc esmu gatavs tikties ar neapmierināto klienti un sīkāk pārrunāt viņas pretenzijas.»
