Maija brīvdienas Stoloves kalnu nacionālajā parkā Polijā pie Čehijas robežas.
«Kādi plāni mums ir šīm četrām brīvdienām?» aprīļa pēdējā ceturtdienā braucot mājās no darba, pēkšņi iejautājas vīrs. «Nu, rīt sarunāti ciemiņi. Sestdien jāved meita pie draudzenes uz dzimšanas dienu, pirmdien svētku parāde,» mēģinu atcerēties visu «kas, kur, kad», ko pārtrauc ikdienas darbu rutīnā nokaitēts: «Atceļam to visu un aizbraucam!» Šoreiz arī man divreiz nav jāsaka. Tik ļoti gribas izvēdināt galvu, ka nogurums pazūd kā nebijis, un pēc nieka pāris stundām mums ir skaidrs galamērķis, maršruts un rezervētas naktsmītnes. Bērni piekrituši palikt mājās pie vecvecākiem, lai dotos uz dzimšanas dienu un parādi – viņiem šī vecāku pēkšņā avantūra nešķiet vilinoša.
Poļiem Konstitūcijas diena
Taču mēs piektdienas rītā, sametuši visu nepieciešamo automašīnā, omulīgā noskaņojumā dodamies ceļā. Stoloves kalnu nacionālo parku Polijā pavisam netālu no Čehijas robežas izraudzījāmies tīri nejauši, tajā vakarā sērfojot globālajā tīmeklī un meklējot, kas no skaistas un kalnainas dabas būtu dažās dienās aizsniedzams. Lai gan virsotnes nav mums ierasto pāris tūkstošu metru augstumā, uzmanību piesaista fotogrāfijās redzētās neparastās klintis, ko erozija veidojusi pārsteidzošās formās. Parks tūristiem ir tikko atvērts (no 1. maija līdz 31. oktobrim). Turklāt tajā pusē sola siltu un saulainu laiku, un arī parka apkārtnē atrasto naktsmītņu cenas ļoti pieejamas.
Lai gan laika nav daudz, esam nolēmuši gluži nemesties «pa galvu, pa kaklu». Tāpēc pirmās dienas mērķis ir nokļūt Čenstohovā, ko arī aptuveni 12 stundās paveicam. Ceļš rit mierīgi un gludi, ko nodrošina atkal pāris jaunu ceļa posmu, kāds, piemēram, ved pa malu garām Suvalkiem un Augustovai. Priecājamies par pavasari, kas Polijā ir aizsteidzies sprīdi priekšā un gozējas maigajā lapu zaļumā, augļukoku baltajā un sārtajā ziedēšanā, vērties vaļā gatavajos ceriņu ziedos, rapša košajā dzeltenumā un poļu lauku brīžam neaptveramajā plašumā. Kādā pilsētiņā ceļu nogriež «skumjākā parāde uz mūsu ielas», kad ļaudis gan kājām, gan automašīnā garā procesijā pavada mirušo uz kapsētu, citā satiekam kāziniekus, bet vēl kādā notiek vērienīgs reliģiozs gājiens. Vēlāk mums paskaidro, ka tas, visticamāk, bijis veltīts Konstitūcijas dienai, ko poļi oficiāli svin 3. maijā, pieminot 1791. gada notikumus, kad Polija tika proklamēta kā mantojamās konstitucionālās monarhijas un parlamenta pārvaldītā valsts. Šoreiz tā iekrīt svētdienā, un poļi nedaudz pukojas, ka tāpēc pirmdiena nebūs brīva, kā tas notiktu, ja šie valsts svētki, piemēram, būtu sestdienā. Svētku atmosfēru jūtam arī mēs – vai pie katra nama poļi, kuri turklāt gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, izkāruši balti sarkanos karogus.
Kāposti ar sēnēm
Senajā un cēlajā Čenstohovā, kura pirmo reizi avotos minēta pirms 795 gadiem un zināma kā Polijas galvenā katoļu svētvieta ar vērienīgu klosteru kompleksu, vien nakšņojam. To nedaudz vērojam, nākamajā rītā dodoties uz vairāk nekā 200 kilometru tālo Polanicazdroju, līkumojot cauri jau «čehiskām» pilsētiņām un ciemiem. Esam iedomājušies, ka arī šī vieta ir neliels miests, kurā kāds piedāvā naktsmītnes pietiekami tuvu mūsu noskatītajam parkam. Tāpēc liels ir mūsu pārsteigums, ka tā ir īsta kūrortpilsētiņa, kuru rotā grezna viesnīca un villas (vienā no tām, kā izrādās, esam veikuši izdevīgu rezervāciju). Mūs sagaida laipna administratore, kura gan teju ne vārda nerunā angliski (tāpat kā pārējais personāls), tāpēc liekam lietā žestus un šo to no krieviskā, lai saprastu, ko šajā dienā Polanicazdrojā varam apskatīt. Pilsētiņas kartē tiek ievilkti vairāki aplīši ar norādi «super!», bet nav ne jausmas, kas tas varētu būt. Tamdēļ, paēduši villā piedāvātās pusdienas – tomātu biezzupu ar makaroniem, rīvmaizē panētu cūkgaļu ar kartupeļu biezeni un sautētiem kāpostiem ar sēnēm –, dodamies nesteidzīgā piedzīvojumā.
Līdzīga Tērvetei, bet kalnaināka
Sākumā izstaigājam pašu pilsētiņu, caur kuru kā dzīsla plūst gājēju iela, ko piepilda vecāka un jaunāka gadagājuma tūristi. Lielākoties tās ir ģimenes ar bērniem un seniori ar pastaigu nūjām rokā, bet netrūkst arī paskaļu jauniešu kompāniju. Šķiet, ka vairums no viņiem ir paši poļi, kuriem, pateicoties 1. maijam, iegadījušās trīs brīvas dienas. Daudzi sasēduši āra kafejnīcās, citi pastaigājas, baudot milzīgas vafeles ar putukrējumu vai vienkāršu taukmaizi ar marinētu gurķi un sīpoliem, vēl kādi «burzās» suvenīru kiosku tuvumā, kur ņirb no krāsainiem lakatiem, krellēm, māla traukiem, koka, akmens un ādas izstrādājumiem, bet citi vēro kalnu upīti, kurā ierīkota dažādās krāsās izgaismota strūklaka. Vislabāk tā izskatās, kad jau satumsis, ko novērtējam, vakarā atgriežoties no garās pastaigas. Tad arī pavisam nejauši kļūstam liecinieki muzikālo strūklaku šovam, kas sarīkots pie lielās viesnīcas un pulcē prāvu interesentu pulku.
Paejot nostāk no gājēju ielas, sākas aktīvā Polanicazdroja. Te var atrast gan kāpšanas sienu bērniem, kas ierīkota īstā klintī, gan rodeļu trasi un sētu ar dažādiem mājdzīvniekiem. Izvēlamies ar lāča ķepu apzīmētu pastaigu maršrutu, lai atrastu villas administratores apzīmētos «super!». Viens no tiem, izrādās, ir skatu laukums, pakāpjoties vairākus desmitus metru virs rodeļiem. Tā ir iespēja redzēt kūrortpilsētiņu no augšas, lai pēc brīža iejuktu mūsu Tērvetei līdzīgā, bet krietni stāvākā mežā, kur ik pa brīdim izvietoti informatīvie stendi par mežā sastopamajiem augiem, putniem un dzīvniekiem. Dažus arī izdodas satikt, piemēram, putnus, kas dažu soļu attālumā savā nodabā čubinās, vai stirnu buciņu, kurš pēkšņi izlien no krūmiem un nesteidzīgi turpina savu gaitu.
Pa ceļam mežā redzam lielu slimnīcas kompleksu, taču par pēdējo «super!» paliekam nedaudz apjukuši. Esam sapratuši, ka meklējam alu, bet, noejot labu gabalu, pa kuru dodas vairs tikai riteņbraucēji, izrādās, esam ceļā uz kādu muižu, ko kājām nemaz neaizsniegsim. Tāpēc griežam atpakaļ, priecājoties par šīs dienas ieguvumiem – reljefainu mežu, skaistajiem skatiem, dzīvo radību un svaigo gaisu!
Princeses Emīlijas galva
Par iespaidīgajām klintīm, ko esam nolēmuši apskatīt nākamajā dienā, esam savākuši visu nepieciešamo informāciju tūrisma informācijas punktā, tāpēc no rīta mērķtiecīgi dodamies aptuveni 20 kilometru tālajā ceļā. Mūsu kļūda, ka nolemjam sekot navigācijai, nevis tūrisma speciālistes ieteiktajam maršrutam. Izskatās, ka poļi aizmirsuši šo bedraino ceļu, kas līkumo caur maziem ciematiņiem, un mūs novēro vien izbrīnīti vietējie.
Lielā Ščeļiņeca (poļu Szczeliniec Wielki) ir viens no populārākajiem Stoloves kalnu nacionālā parka objektiem, un ne velti. Te redzama ne tikai augstākā parka kalnu smaile (919 metru), bet pārsteidzoši klinšu veidojumi, kuriem poļi devuši tādus nosaukumus, kā, piemēram, «Vista», «Kamielis», «Zilonis» vai «Princeses Emīlijas galva». Tos var censties sazīmēt, uzkāpjot pa tūrisma taku un novirzoties pa maksas maršrutu (septiņi zloti pieaugušajam). Mums gan šķiet, ka erozija izveidojusi arī tādu kā putnu, āzi un mērkaķi – līdzīgi, kā vērojot mākoņus, katram sava iztēle! Tūrisma taka tāpat ved cauri tā saucamajai ellītei, kas ir 100 metru gara un 20 metru dziļa klints aiza, kurā līdz pat jūnija vidum neizkūst sniegs. Arī mēs izjūtam tā baltumu un aukstumu, nemaz nerunājot par pārējām takas savdabībām, kas ierakstās jaukās atmiņās.
Pēc šādas vairāku stundu pastaigas gribam apskatīt arī Baltās klintis. Taču, lai varētu pie tām piebraukt, ir ilgi jāgaida, tāpēc dodamies meklēt klinšu sēnes. Var tikai brīnīties, kā tās puduriem vien «izaugušas» meža vidū. Milzīgas, majestātiskas un tiešām tik ļoti līdzīgas sēnēm!
Nopūšamies, ka mums nav vairāk dienu, lai apskatītu arī, piemēram, ūdenskritumu, pīlārus un citas ievērojamas klinšu grupas. Iespējams, izbrauktu ar velosipēdiem un novērtētu dažādus vēstures pieminekļus. Taču ļoti priecājamies par to, ko esam tik neplānoti guvuši, un caur Čenstohovu piepildīti dodamies mājās. ◆
