Dienas steidz savu gaitu, aiznesdamas mūsu laiku, spēkus un enerģiju, prasīdamas fizisku un garīgu slodzi.
Dienas steidz savu gaitu, aiznesdamas mūsu laiku, spēkus un enerģiju, prasīdamas fizisku un garīgu slodzi. Dzīve kļūs arvien steidzīgāka, korekcijas izdara darbs, karjera, ģimene. Bet arvien kā pietrūkst – piepildījuma izjūtai vai līdzsvara atgūšanai, relaksācijai. Mums katram nepieciešama vide, kurā var aizmirst ikdienas problēmas, amata uzlikto sociālo lomu. Viena no iespējām veidot dzīvi bagātāku un radošāku ir piedalīšanās pašdarbības kolektīvos.
Jau 22 gadu Jelgavas pilsētas kultūras namā aktīvi darbojas vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs «Ritums». Kolektīvs ar savām tradīcijām, raksturu un personību kopumu. Kolektīvs, kuram, kā atzīst paši dejotāji, svarīgākais ir kopības izjūta.
«Ritumā» dejo daudz aizņemtu, sabiedrībā pazīstamu cilvēku: gan deputāti, gan Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, gan dekāne, gan prokurors, gan biznesa cilvēki, gan kultūras un izglītības darbinieki. Bet runa nav par amatiem vai profesijām. Runa ir par cilvēkiem ar lielāku vai mazāku pienākumu slodzi, kas mūsu steidzīgajā laikā atrod vietu savam aicinājumam – dejai. Tik dažādas personības, kas spēj vienoties kolektīvā.
Enerģija un optimisms
Kādai gan jābūt kolektīva vadītājai, kura visus šos aizņemtos cilvēkus spēj saturēt kopā? Jau no telefonsarunas ar Andu Zeidmani jūtams, ka no viņas dzirkstī enerģija. Vai gan citādi varētu vadīt divus deju kolektīvus – «Ritumu» un «Diždanci» –, pasniegt Lauksaimniecības universitātē fiziku un didaktiku un vēl atlicināt laiku ģimenei. Starp citu, «Ritumā» dejo A.Zeidmanes vīrs, brīžam tiek iesaistīts dēls, kas mācās Ventspils augstskolā. Arī meita apgūst dejas mākslu.
«Rituma» dalībniece Dzidra Kreišmane par vadītāju saka tā: «Anda ir personība. Viņu raksturo enerģija, mērķtiecība, optimisms. Ko ir ieņēmusi galvā, to centīsies izdarīt.» Ausma Markevica: «Šādā kolektīvā pašam jāzina, ko grib, ja to nezina, katrs dara savu. Vēl ir svarīgi prast iemācīt deju.» A.Zeidmanei, pateicoties iespējai sadarboties ar «Diždanci», ir izdevies saglabāt divus dejotāju sastāvus. «Ritumā» ir plaša dejotāju vecuma amplitūda – no 25 līdz 50 gadiem. Bet, kā teic pati A.Zeidmane, «dullības pakāpē visi ir vienādi, un jaunie vēl mācās no vecajiem».
Dzīves daļa
«Ritumieši» raksturo dejošanu kā vaļasprieku, atslodzi no darba, relaksāciju. Arnis Cimdars, kas «Ritumā» dejo kopš 1985. gada un tautā saukts par «galveno skaitītāju», teic, ka dejošana dod lielu fizisku nogurumu, tādēļ nervu spriedze vairs nav tik liela. Dz.Kreišmane: «Visu dienu darbā jābūt priekšniecei, bet deju kolektīvā esmu ar visiem vienāda. Laba izjūta, kontrasts. Visi savējie. Bet ir arī pretruna. Jūtu kolektīvu, zinu pienākumu, ka ir jābūt mēģinājumā vai koncertā, bet aizņemtības dēļ vienkārši nevaru tikt.» Kā atzīst Viesturs Burkāns, kolektīvā par darbu nerunā. Tur var satikt draugus, aizmirst ikdienas rūpes, justies brīvāk. Gundega Kuciņa: «Dejošana ir neatņemama manas dzīves daļa. Visu mūžu tas ir darīts, un bez dejošanas nevaru.»
Dejotāji teic, ka «Ritums» ir kolektīvs, uz kuru var paļauties jebkurā dzīves situācijā.
Sava padome un prezidents
Tautas deju kolektīva iekšējā organizācija nemaz nav tik vienkārša, kā varētu likties. Ir padome, kas sanāk divreiz gadā un lemj stratēģiskus jautājumus: kādos pasākumos piedalīsies, kādos ne, cik lielu biedra naudu maksās, uz kādiem ārzemju festivāliem brauks, kādus viesus uzņems pie sevis. Tautas deju kolektīva ilggadējais prezidents ir Viesturs Burkāns. Ikdienā prokurors. Prezidents organizē visu, kas saistīts ar izbraukumiem, pasākumiem. Tagad esot mazliet vieglāk, jo ir dažādas firmas, kuras nodarbojas ar šīm lietām. 90. gadu sākumā vajadzējis nedēļu kārtot dokumentus, lai izbrauktu uz ārzemēm. «Rituma» hroniku veido A.Markevica. Tajā atzīmēti gan lielāki notikumi, piemēram, piedalīšanās starptautiskos folkloras festivālos, gan spilgtas emocionālas atmiņas, dažādi interesanti dalībnieku izteicieni.
Mājas lapa internetā
Gandrīz nevieni svētki Jelgavā nav bez «Rituma» uzstāšanās, «ritumieši» iegājuši arī pasaules apritē. Ikgadēja piedalīšanās starptautiskos folkloras festivālos ir kļuvusi par kolektīva tradīciju. Kopš 90. gadu sākuma būts Norvēģijā, Dānijā, Holandē, Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Vācijā. Jelgavā uzņemti draugi – deju kolektīvi no ārzemēm. «Ritumam» izveidota sava mājas lapa internetā, līdz ar to informāciju par kolektīvu ir iespējams iegūt visā pasaulē. Gandrīz katru nedēļu pienāk piedāvājums piedalīties kādā festivālā. Festivāli parasti ilgst trīs četras dienas vai nedēļu. Par piedalīšanos maksā paši dejotāji. Parasti dodas uz festivāliem, kur uzturēšanos sedz organizētāji. Dejotāju piedalīšanās ir atkarīga no pašu iespējām. Cits brauc katru gadu, cits – reizi divos gados. Koncertēšana festivālos ir iespēja iepazīties ar citu tautu kultūras tradīcijām, satikties ar draugiem ārzemēs. Dz.Kreišmane stāsta, ka ārzemēs pašdarbības deju kolektīviem vairāk ir klubiņu princips. Dejotāji sanāk, aprunājas, padejo, būtībā atpūšas. Tādēļ ārzemnieki ir pārsteigti par ritumiešu profesionalitāti. «Ritums» nav nekāds klubiņš. No vienas puses, dejošana ir vaļasprieks, taču ir nopietni jāstrādā, ja grib kāpt uz skatuves. Ausma Markevica atzīmē, ka vēl 90. gadu sākumā norvēģi bijuši pārsteigti, kad ieraudzīja «Ritumu» ierodamies ar desmit tautas tērpiem katram dejotājam. Tagad gan vairs nevarot lepoties ar tādu bagātību. Vairāk mainīti tiek rekvizīti: villaines, priekšauti, lakati.
Kā zināms, pašdarbības kolektīvus Jelgavā vērtē pēc punktu sistēmas. Par koncertiem tiek ieskaitīts noteikts punktu skaits, no kura ir atkarīgs, vai atalgojums kolektīva vadītājam tiks piešķirts vai ne. Tas ir vienīgais pašdarbības kolektīva finansējums. Kā tagad pierasts, viss pastāv uz pieteiktiem projektiem. Ja nauda netiek piešķirta, maksā paši. Dejotāji izteica nožēlu par to, ka, uzstājoties ārzemēs un pārstāvot Latviju, tās kultūru, nav iespējams nopelnīt nevienu punktu. Diemžēl ne vienmēr tiek dota iespēja nopelnīt punktus arī Jelgavā, jo, piemēram, Driksas tilta atklāšanā tika pieaicināti pašdarbības kolektīvi no citām pilsētām.
Dziesmu svētkos – vienmēr
Dejotāji ir īpaša tauta. Varbūt enerģiskāki, atraktīvāki, noteikti kustību mīlošāki nekā citi pašdarbnieki. Spējīgi dziesmu svētkos nodejot kaut vai 24 stundas diennaktī. Spējīgi savākties, kad tas ir nepieciešams, un koncentrēties darbam. Kā saka A.Zeidmane: «Lielākie fanātiķi.» Nevieni dziesmu svētki kopš «Rituma» dibināšanas nav bijuši bez kolektīva piedalīšanās. Kā saka paši dejotāji, neaizmirstams ir emocionālais pārdzīvojums, ko gūst dziesmu svētku laikā. Brīžam dejotāji domājot, ka šos svētkus vēl nodejos un tad viss, bet nāk nākamie svētki, un tā ir ļoti laba izjūta – būt visiem kopā. Deja, arī dziesmu svētkos, nav tikai skaisti tērpi un stalti nests augums vai artistiskums. Dejošana ir arī liela fiziska slodze un pārgurums. Un nenoliedzami – gandarījums gan sev, gan skatītājiem. V.Burkāns:«Arkārtīgi karsti, dzert gribas, bet prieks, ka esi bijis un piedalījies kopā ar citiem.»
Īpaša ir tautas tērpu suģestija. Dz.Kreišmane, kurai ir savs tautas tērps, teic, ka, uzvelkot to, izjūtas pilnīgi mainās. Cēlums un apgarotība nāk tērpam līdzi. Un piederības izjūta savai tautai.
Gaišums cilvēku sirdīs
Ziemassvētkos deju kolektīvs sniedz labdarības koncertus Ozolpils vai Ozolnieku pansionātos. Kā stāsta A.Zeidmane, vecajiem ļaudīm tiek aiznesta arī kāda mandarīnu turziņa, banānu ķekars. Ne jau tādēļ, ka pansionāta iemītniekiem kā trūktu. Vienkārši, lai uzturētu svētku izjūtu. Tādās reizēs aktivitātēs iesaistās arī vecie ļaudis. Tiek minētas mīklas, skaitīti dzejoļi. Gaišums ienāk cilvēku sirdīs. Dejotājiem labdarības pasākumi sniedz gandarījumu, ka var cilvēkus iepriecināt. Bet var rasties arī skumjas pārdomas, redzot vecos ļaudis pamestības un vientulības atmosfērā. Runājot par tradīcijām, dejotāji labprāt piemin kopīgo Jaungada sagaidīšanu. Uz šīm svinībām tiek aicināti vecbiedri, piedalās dejotāju bērni, notiek jauno dalībnieku uzņemšana. Neatņemama svētku daļa ir priekšnesumu sagatavošana un izrādīšana. Valda sacensību gars, lietā tiek likta gan dejošana, gan tēlošana, gan dziedāšana. Dejotāji sadalās pa «kišlakiem» pēc savām dzīvesvietām: Pārlielupe, 4. līnija, «centraviki» u.c. Tas gan nav nekāds Jelgavas administratīvi teritoriālais sadalījums, bet «ritumiešu» pašu izdomāts. Beigās parasti aizmirstas izvērtēt, kurš «kišlaks» ir uzvarējis. Toties par šādiem kopīgiem pasākumiem vēl ilgi ir ko runāt un atcerēties.
***
Fakti
«Ritums» dibināts 1980. gadā
Dalībnieku skaits – aptuveni 40
1987. gadā ansamblis iegūst Tautas kolektīva nosaukumu «Ritums»
Kopš dibināšanas 13 gadus kopā ar kolektīvu bija Maija Sālzirne
Kopš 1994. gada deju kolektīvu vada Anda Zeidmane
1997. gadā «Ritums» pirmo reizi piedalījās starptautiskajā folkloras festivālā «Sudmaliņas»
