Kļūdīties ir cilvēcīgi, teica… Kas to teica, katrs var piedomāt pats. Man prātā ir stāstiņš par ezīti un kaktusu.
Kļūdīties ir cilvēcīgi, teica… Kas to teica, katrs var piedomāt pats. Man prātā ir stāstiņš par ezīti un kaktusu. Tomēr ne tāda vien anekdote varbūt dažam labam nāks prātā, lūkojoties laikrakstu, televīzijas, radio un, Dievs vien zina, kādā tik vēl ne seriālā, kas jau vairākus gadus pazīstams ar nosaukumu “Virsknābja meklējumos”. Spriežot pēc informācijas, tiek uzņemtas (ierunātas un ierakstītas?) kārtējās un, jādomā (pat jācer), neba nu pēdējās sērijas. Nupat klajā nākuši it kā sensacionāli, tomēr tajā pašā laikā dīvainas ačgārnības pilni paziņojumi.
Marta vidū Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja Juta Strīķe tik briesmīgā steigā sasauca preses konferenci, ka nebija pat laika tikties ar premjerministru Induli Emsi. Turklāt jo dīvaināks šis fakts ir tādēļ, ka uz tikšanos viņa cerēja un joprojām cer jau ilgāku laiku. Tomēr tābrīža steigas iemesls bija gana interesants – tika paziņots, kuras partijas ir tās negantnieces, kas ne pārāk godīgā ceļā saņēmušas ziedojumus savās kasēs. Protams, ja reiz tāda steiga, tad saraksts neiztika bez “zemniekiem” un “zaļajiem”. Citādi jau būtu nepieklājīgi neinteresanti. Izrādās, ka aši jāķer tikai blusas. Citādi būs vien pušieris un negods. Izrādās, tas pats KNAB paziņojis, ka prasības pamatojums par ziedojumu atmaksu bijis kļūdains. Taču tas nenozīmē, ka prasītās summas partijām nebūs jāatmaksā. KNAB jau pagājušajā nedēļā ir nosūtījis atvainošanās rakstu par “pārrakstīšanos” piecām politiskajām organizācijām, starp kurām visai likumsakarīgi varam redzēt gan “zemniekus”, gan “zaļos”, gan abu koalīciju – Zaļo un zemnieku savienību.
Fabula patiesībā esot bijusi ļoti vienkārša. Tā kā paši Saeimas deputāti grozījuši partiju finansēšanas likumu, mainījusies arī likuma pantu numerācija. Līdz ar to gala apsūdzības dokumentā iesprucis šis nepatīkamais fakts. Nu ko, tagad kļūda pamanīta, vainīgais pārmijnieks gan nav nosaukts, tomēr labāk vēlāk kā nekad mēģināts pirms Lieldienām uzfrišināt nepatīkamo atgadījumu. Tiktāl par notikušo. Pat ja gadījumā pie vainas būtu liktenīga kļūdiņa, notikušais rada pietiekami daudz jautājumu.
Pirmkārt, kas 15. martā bija par steigu, ka tik aši vajadzēja publiski sasaukt preses konferenci, lai Strīķes kundze nevarētu izbrīvēt ne minūti, lai beidzot tiktos ar premjerministru? Vēl jo vairāk, ja par šādu vēlmi tika runāts dienām un teju vai nedēļām ilgi. Otrkārt, cik patiesībā viņa bija un ir neatkarīga no sava politiskā patrona Eināra Repšes? Treškārt, cik vispār pie mums Latvijā ir neatkarīgas tiesībsargājošās un tiesībuzraugošās iestādes? Tikai tad, kad varēsim saņemt atbildes vismaz uz šiem jautājumiem, notikušais nesmukums ar mistiskajiem it kā nepareizajiem likuma pantiem paliks vien uz pašu patiesībā juridisko dokumentu sastādītāju sirdsapziņas. Galu galā, vai tā tiešām ir bijusi vienkārša pārskatīšanās, liek šaubīties fakts, ka partiju finansēšanas likuma grozījumi Saeimā bija pieņemti 12. februāri, publicēti “Latvijas Vēstnesī” 27. februārī un stājušies spēkā 12. martā. Gribot negribot jāsecina, ka šajā iestādē (KNAB) likumus varbūt nemaz nelasa. Tam gan nu nekādi negribas ticēt.
Bet kam tomēr bija un joprojām ir vēlme kārtējo reizi diskreditēt šo iestādi? Var tikai nojaust, kāpēc faktiski jau no paša sākuma šis sabiedrībai tik nepieciešamais iestādījums ir kļuvis par politisko intrigu un manipulāciju ieroci. Cik KNAB bija pacelts politiskā fetiša augstumos Repšes laikā, tik tagad tam tiek ierādīta tā “īstā” vieta. Abējādi sabiedrība no notikušā tikai zaudē.
Atgriežoties pie anekdotēm, jāsecina, ka ezītim šoreiz tika kaktuss. Sāpīgi, bet ārstējami, ja vien to vēlas.
