Es arī saslimu. Skatījos uz citiem slimniekiem un neizturēju. Norāvu to pašu vīrusu. Tagad esmu nesasniedzams. Zvaniet man, cik gribat, es neatbildēšu. Tā darīt man ieteica personiskais astrologs. Jā, arī man ir tāds… vīruss, kurš cilvēku spēj kā mušu ievilkt medus podā. Netieku vaļā. Vispār neesmu nekāds vārgulis. Taču slimošu laikam vismaz līdz 1.jūnijam, kā smejas mana sieva. Viņa saka – tā uzvesties var tikai deputātu kandidāti priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Es pats gan netaisos savu galvu bāzt politikā, taču arī man reizēm pātagu vajag nolikt malā un bremzes atlaist. To man zīlniece teica. Tad gan sieva, gan tauta vairāk mīlēšot. Tā i es šobrīd līdzīgi mūsu izmanīgākajiem deputātu kandidātiem esmu kluss kā mātes miesās. Lai slimotu, man nevajag daudz. Paņemu divlitru alus pudeli organisma skalošanai, klāt piekožu vārītus kartupeļus ar skābiem kāpostiem. Tās ir manas antibiotikas. Es jums teikšu, ka par politiku labāk nerunāt ne sliktu, ne labu jo sevišķi. Slavēt kādu pirms vēlēšanām ir bīstami, jo tad var gadīties tāpat kā ar slaukšanas laikā pārlielītu govi – tā norauj pienu. Es gribu vienkārši pārslimot, nevis gānīties vai plātīties, ka, ziniet, man nav, par ko balsot. Kā tad nu nav?! Ir! Tomēr palaikam nevaldu pār sevi. Slimība, saprotiet, ņem virsroku. Ja man kāds, kaut vai sieva, sāk uzdot nepatīkamus jautājumus (piemēram, kad samaksāšu centrālapkures parādu vai – kad atmetīšu smēķēšanu, kura mūsu ģimenes budžetā cērt pamatīgu robu), tā es uzreiz sajūtu tādu kā kņudēšanu degunā un migliņu acīs. Lai man nebūtu jāizsludina savas fiziskās personas maksātnespēja, es instinktīvi bēgu prom un vienlaikus meklēju atbalstu, kasos un ķeros klāt visam, kas pie rokas, un esmu tādā kā nemaņā. Kad lēkme pāriet, tad mūždien uzzinu par sevi visādus jaunumus. Lai jau lej… man laimi! Te es kādu uz ielas neesot pasveicinājis, te tieši otrādi – bijis familiārs, līdis bučoties un aģitējis novada vēlēšanās balsot par zināmo sarakstu, turklāt mana elpa savādi odusi – gluži kā zivs vai ciemiņš trešajā dienā. Cilvēki man stāsta, bet es tikai brīnos, jo esmu nevainīgs. Slimības varā par sevi neatbildu. Starp citu, pēc kārtējās lēkmes arvien pie sevis atrodu visādas nederīgas lietas, kas mani, trūcīgu pensionāru, vismaz uzjautrina. Pat negribu brīnīties, no kurienes tās radušās. Skaidrs, ka ne jau no gaisa nokrita. Tās pašas mani atradušas! Gluži kā savulaik čigānbaronu Maksi zirgi no kaimiņa staļļa. Labs cilvēks bija, kā es. Drīz jau varēšu atvērt muzeju no visādiem atkritumiem jeb atradumiem. Piemēram, manā kolekcijā ir novada domes pirmās lēdijas krokodilādas kurpīte, kā arī šīs pašas pašvaldības pelēkā kardināla nēzdodziņš, ar kuru viņš mēdza slaucīt asaras un piepūderēt deguntiņu. Es jau nemaz negribu neko teikt par tādiem parastiem suvenīriem kā pildspalvas, kuras bieži vien domē no galda pazūd iedzīvotāju pieņemšanas laikā. Tas nav nekas slikts, ja pašvaldība savus potenciālos vēlētājus apgādā ar rakstāmpiederumiem. Starp citu, arī ar ziepēm un tualetes papīru, kas nav nekāds plānais. Četrkārtīgs! Uz tāda var rakstīt iesniegumus sociālajam dienestam, lai uz vēlēšanām mums, pensionāriem, piešķir vismaz piecus latus katram – dūšas uzpravīšanai, jo skaidrā prātā mums pie skaidrības netikt. Kas tad ies balsot, ja ne mēs, seniori. Es tikai nezinu, kāds vējš mūsu mīļajiem deputātu kandidātiem balsu zvejas laikā ir veselīgāks – austrumu vai rietumu. Bet sev un citiem vēlētājiem saku: prātiņ, nāc mājās pie štovētiem kāpostiem!
