Pagājušajā nedēļā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija parakstīja vienošanos par darba grupas izveidi sarunām par jaunas ģenerālvienošanās noslēgšanu starp abām organizācijām.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) parakstīja vienošanos par darba grupas izveidi sarunām par jaunas ģenerālvienošanās noslēgšanu starp abām organizācijām. Varbūt tajā brīdī klusi arī skanēja fanfaras. Domājot par strādājošo lielajām nākotnes algām un lieliskajiem darba apstākļiem, arodbiedrību funkcionāri varēja berzēt rokas, bet darba devēji altruisma uzplūdā vairs nedomāja par peļņu. Laimes dzīve varēs sākties, un vienā pļavā mierīgi līdzās ganīsies gan avis, gan vilki.
Iepriekšējā ģenerālvienošanās esot slēgta tik sen, ka jau novecojusi, jo “…ir būtiski mainījusies gan valsts ekonomiskā situācija, gan uzņēmēju un nodarbināto savstarpējās attiecības. Vēl lielākas izmaiņas paredzamas nākamā gada maijā, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, tādēļ abu pušu sadarbības nosacījumu pārskatīšana ir objektīvi nepieciešama.” Pēc parakstīšanas šos vārdus sacīja LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Un vēl: “Latvija ir vislabākajā situācijā Baltijā, veidojot sociālo dialogu starp darba devējiem un darbiniekiem, jo sāka to darīt jau pirmajās neatkarības dienās.” Savukārt šie vārdi pieder LDDK priekšsēdētājam Vitālijam Gavrilovam. Tagad vietā pajautāt – cik lielu darba ņēmēju daļu pārstāv LBAS. Un cik darba devēju ir LDDK biedri? LBAS pārstāvji lēš, ka viņi varētu pārstāvēt aptuveni 20 procentu no visiem darba ņēmējiem. Savukārt LDDK esot apvienojušies aptuveni 30 procenti darba devēju. Vai tas ir daudz vai maz? Pati arodbiedrību savienība koordinē 25 arodbiedrību sadarbību. Turklāt teic, ka tās mērķus realizē 17 reģionālajos arodcentros. Tiktāl pusoficiālā informācija. Neoficiāli tiek atzīts, ka reģionālie centri praktiski nedarbojas. To vadītājiem tas ir brīvprātīgs darbs, jo viņu algošanai trūkst līdzekļu. Savukārt Darba devēju konfederācijā apvienotie biedri praktiski pārstāv tikai lielākos Latvijas uzņēmumus, kas turklāt atrodas Rīgā, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī. Jelgavas darba devējus starp tiem neatrast. Tāpēc teikt, ka abu pušu pārstāvniecība ir pietiekami reprezentatīva, būtu visai apšaubāmi.
Visa iepriekš sacītā kontekstā var pajautāt, ko dos šāda ģenerālvienošanās, ja vairumu darba ņēmēju un devēju tas vienkārši nekādā mērā neskars. Tā vien šķiet, ka tas tiek darīts ķeksīša dēļ. Nevar taču rādīt Eiropai, kur arodbiedrībām un darba devēju apvienībām ir patiesi nozīmīga loma, ka Latvijā darba ņēmējs faktiski ir atstāts viens pret vienu ar savu darba devēju. Kā viņi savā starpā vienosies, tā arī būs.
Protams, var piekrist, ka gan arodbiedrību savienība, gan Darba devēju konfederācija piedalās darba likumdošanas izstrādē. Turklāt, kā atzīst abas puses, likumi esot “Eiropas līmenī”. Viss jau būtu labi, ja šis “līmenis” kaut ko dotu, piemēram, gatera strādniekiem nomaļā Latvijas pagastā. Var arī pajautāt, ko darīja Rīgā esošā arodbiedrību “spice” brīdī, kad (ne-)redzēja Jelgavas Autobusu parkā briestam plaši izskanējušo šoferu un administrācijas konfliktu? Ak tā, viņi taču nav “mūsu” arodbiedrības biedri. Turklāt vēl individuālā darba darītāji? Tas galīgi neattiecas uz mums. Vienīgā LBAS palīdzība bija priekšsēdētāja vietnieka paziņojums: “Atbalstām Jelgavas autobusu vadītāju tiesības tikt uzklausītiem un veidot sociālo dialogu ar darba devēju vai kādu no pusēm civiltiesiskajās attiecībās.”
Klusā malā stāvēšana ir iemesls, kāpēc darba devēji vairumā gadījumu neuzskata arodbiedrības par sabiedroto sociālā dialoga risināšanai. Tā vien liekas, ka LBAS joprojām dzīvo vecum vecos priekšstatos par savu sūtību. Tāpēc nav arī jābrīnās, ka šo tukšumu aizpilda visādas “neatkarīgās”, bet patiesībā “kabatas” arodbiedrības, kuru īstenie nolūki ir pavisam citi.
