Vienmēr ir lietderīgi iepazīties ar dažādiem viedokļiem par arodbiedrību darbību Latvijā, jo var sākties diskusijas un tā tālāk.
Vienmēr ir lietderīgi iepazīties ar dažādiem viedokļiem par arodbiedrību darbību Latvijā, jo var sākties diskusijas un tā tālāk. Tāpēc varu tikai priecāties par E.Saukas kunga drosmi mēģināt analizēt Latvijas arodbiedrību darbību (“Zemgales Ziņas”, 2003. gada 13. decembris “Klusā malāstāvēšana”), gan pašam stāvot malā, bet vienlaikus rosinot arī citus izteikties. Tāpēc izmantoju iespēju parunāt par malāstāvēšanu, tikai nedaudz citā izpratnē.
Vienā ziņā E.Saukas kungam ir pilnīga taisnība – Latvijas arodbiedrības apvieno apmēram 20 procentu strādājošo… Tikai? Varbūt. Bet Francijā arodbiedrībās ir apvienojušies apmēram 10 procenti strādājošo, un viņi šo rādītāju uzskata par augstu. Šeit varu arī beigt žonglēšanu ar skaitļiem, jo būtība slēpjas attieksmē – šajā klusajā malāstāvēšanā, kurā šoreiz nevainoju tos cilvēkus, kas ir arodbiedrību biedri, kas ir sapratuši, ka tikai kopā spēj risināt savas problēmas, bet gan tos, kas joprojām mēģina slēpties aiz citu mugurām, savu problēmu risināšanu novelt uz citu pleciem, aizbildinoties ar bailēm no darba devējiem, laika un naudas trūkumu, ģimenes apstākļiem un citām ļoti objektīvām un svarīgām lietām. Vai tad tiem, kas apvienojušies arodbiedrībās, kas atrod laiku nopietni strādāt pie dažādiem gan uzņēmumu, gan arī valsts attīstības modeļiem, ir citi apstākļi, vai tad viņi dzīvo citā valstī, viņiem ir citi darba devēji? Nē, runa ir par attieksmi pret kolēģiem, sabiedrību un valsti kopumā.
Kad arodbiedrības aktīvi iestājās pret strādājošajiem cilvēkiem atklāti naidīgajiem grozījumiem Pensiju likumā, ko darīja mūsu ļaudis? Ticēja premjera A.Šķēles solījumiem, ka viss būs kārtībā, un negāja uz referendumu. Kad kārtējo reizi saprata, ka ir apkrāpti, skrēja žēloties uz arodbiedrībām…
Kad arodbiedrības pirms 8. Saeimas vēlēšanām aicināja strādājošos ļoti rūpīgi iepazīties ar dažādu partiju programmām un balsot par tām, kas ir gatavas realizēt strādājošajiem labvēlīgas sociāli ekonomiskās programmas, kas iestājas par algu, pensiju, pabalstu, stipendiju palielināšanu, administratīvo izdevumu un ierēdņu aparāta samazināšanu, pret valsts izzagšanu un Latvijas likumu ignoranci, ko saņēmām pretī? Balsošanu par bieziem naudas makiem, cilvēkiem, kas atklāti ignorē tos likumus, kurus paši pieņēmuši…
Protams, pirms vēlēšanām arodbiedrību aicinājumi un saukļi nebija populāri, jo tikai mazums strādājošo ir gatavi uz aktivitāti. Un tā arī veidojas klusā malāstāvēšana, kad strādājošais nevēlas, nav gatavs tieši un atklāti iestāties par sevi, savu ģimeni, saviem darbabiedriem, savu pilsētu, arī savu valsti, bet gan gaida kādu, kas atnāks, ieviesīs kārtību, izmaksās algas, uzlabos darba apstākļus utt. Pats darbinieks tajā laikā sēdēs maliņā, pīpēs savu cigareti un noraudzīsies, vai viss notiek, kā iecerēts.
Par arodbiedrībām. Kas tad tās tādas ir? Vai tiešām joprojām mūsu valstī ir izpratne, ka arodbiedrības, tāpat kā padomju laikos, pārstāv visus strādājošos, ka no tām atbildību par katru nepareizu gan amatpersonas, gan uzņēmēja rīcību var prasīt katrs un vienmēr? Diemžēl, nē! Tie laiki ir aizgājuši, un pašlaik arodbiedrības ir neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kuras dibinājuši pavisam konkrēti cilvēki. Viņi kļuvuši par arodbiedrību biedriem, maksā biedru naudas un prasa no izvirzītajiem un ievēlētajiem “spices” vīriem un sievām gan Rīgā, gan nozarēs un uzņēmumos, lai tie nopietni strādātu biedru interesēs, jo par katru mēnesi tiek maksāts viens procents no algas. Un nebūt nedomāju, ka šī prasība ir slikta vai amorāla, ka tā aizskar citu strādājošo intereses, kas nav arodbiedrību biedri, jo arodbiedrības ir atvērtas organizācijas, tajās var iestāties katrs strādājošais. Ir tikai viens sīkums – jābūt vēlmei to darīt!
Bet, ja tādas nav, var turpināt kluso malāstāvēšanu, atkal gaidīt, kad atnāks citi izpalīgi, kas apsolīs debesu brīnumus par nekā nedarīšanu.
Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un tās dalīborganizācijas ir sliktas. Izrādās, labākas nav arī tā saucamās “neatkarīgās” arodbiedrības, jo arī tās uz neko vairāk kā skandālu rīkošanu nav spējīgas. Ko darīt turpmāk? Vēl jau ir cerība, ka atnāks no Eiropas kaut kādas lielās un stiprās arodbiedrības un ieviesīs kārtību. Un labi, ka atkal pašiem neko nevajadzēs darīt, nevajadzēs tajās iestāties, darboties, maksāt biedru naudu.
Bet varbūt vienkāršāk ir sākt tepat uz vietas, no sava uzņēmuma, savas firmas, organizācijas vai iestādes? Varbūt vienkāršāk ir izveidot savu arodbiedrību jau šodien, nevis gaidīt kaut ko mistisku rīt vai pēc gada? Varbūt vienkāršāk ir no savas algas latu vai divus iemaksāt arodbiedrībai un tad, kad vajadzīgs, saņemt jūtamu materiālu un juridisku atbalstu?
Šoreiz nemēģināju analizēt situāciju Jelgavas Autobusu parkā, jo gadījums tiešām ir nepatīkams. Jā, šoferi tik tiešām nav Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības biedri, bet tas šajā gadījumā nav pats būtiskākais. Mēs pieņēmām dokumentu, kurā paudām atbalstu visu arodbiedrību tiesībām uz sociālo dialogu, tikāmies ar šoferiem un esam gatavi sniegt tiesas gadījumā palīdzību, kuru viņi lūgs, jo redzam daudzu likumu atklātu pārkāpumu, darba devēja nevēlēšanos sakārtot gan uzņēmuma darbību kopumā, gan arī ieviest skaidrību attiecībās ar šoferiem. Jā, par spīti lielajam informācijas daudzumam par Jelgavas nelikumībām Autobusu parkā, redzam, ka pašā Jelgavā īsti neviens ar šīm problēmām nodarboties negrib. Bet varbūt šo problēmu risināšanā var iesaistīties kompetentas valsts institūcijas – prokuratūra, Valsts kontrole, KNAB, Finanšu un Ekonomikas policija? Domāju, par darba trūkumu tām nebūs jāsūdzas.
Bet varbūt arī šeit ir zināma klusā malāstāvēšana, kad vieglāk ir vainot arodbiedrības (jo tās ir nosacīti tālu), ka tās neskrien dzēst ugunsgrēku svešā sētā, kad tā jau faktiski nodegusi, taču netiek runāts par to, ka savlaicīgi netika atņemti sērkociņi tam palaidnim puišelim, kas visu acu priekšā aizdedzināja to lielo netīrumu čupu pie mājas sienas.
Ļoti gribas ticēt, ka Jelgavas šoferi šoreiz nenobīsies, ies līdz galam un pierādīs savu taisnību! Mēs esam gatavi viņiem palīdzēt un tīri cilvēcīgi priecāsimies tad, kad taisnība uzvarēs! Lai jaunais gads visiem, kas to tiešām pelnījuši, ir daudz gaišāks un laimīgāks par aizejošo! Arī Jelgavā.
