Būdams dzīvības briesmās, Andrejs Mediņš “noslēdza darījumu” ar Dievu.
Klusajā nedēļā Jelgavā biedrības “Nātre” rīkotajā pasākumā “Cepums ar slavenību” viesojās Romas katoļu baznīcas priesteris Andrejs Mediņš, kurš jau 25 gadus savu laiku un spējas velta atkarībās sirgstošiem cilvēkiem, kam liela daļa sabiedrības ir atmetusi ar roku un izliekas tos neredzam. A.Mediņš ir izveidojis un jau 25 gadus vada kristīgo rehabilitācijas centru – Kalna svētību kopienu, kas atrodas Bauskas novada Bruknā un kur atlabuši jau vairāki simti cietušo. Jau tikšanās sākumā viesis pazemīgi teic, ka viņš nav slavenība, bet gan cenšas būt kā instruments Dieva rokās, caur kuru notiek labas pārvērtības. Pasaules radīšanas process taču nav beidzies.
Uzsverot Klusās nedēļas nozīmību, priesteris piebilda, ka šis ir fantastisks laiks, kad katram satikties pašam ar sevi: “Mēs katrs esam ļoti īpaši, katrs ļoti unikāls Dievam. Novēlu jums skaistu Klusās nedēļas laiku un ar neprātīgu prieku Lieldienu rītā saprast to, ka jūs visi esat mūžīgi jau tagad, dzīvojot uz zemes, ja vien ticat debesīm.”
Mājas, lauki un ģimene kā augstskola
Tikšanās gaitā A.Mediņš atklāja savu ceļu uz ticību Dievam un to, kā sākās kristīgais rehabilitācijas centrs Bruknā.
Priesteris piedzima 1969. gada Vasarsvētkos kā jaunākais dēls astoņu bērnu ģimenē, kas bija saimnieciski rosīga, strādīga, taču ne ticīga. “Manu vecāku vairs nav, taču ikreiz, kad par viņiem iedomājos, savelkas sirds. Vecāki man ir iemācījuši vienu brīnišķīgu dāvanu – strādāt, ļoti daudz strādāt. Strādāt pašam ar sevi,” atzīst A.Mediņš. Viņš piemin, ka viņa draugs pazīstamais luterāņu teologs Juris Rubenis (februārī viņš atkāpās no mācītāja amata un kļuva par draudzes locekli) savā laikā ir teicis: “Mums nevajag nodarboties ar sevi, bet gan strādāt ar sevi.”
“Mana augstskola ir bijusi mana ģimene, manas mājas un mani lauki. Es lepojos ar to, ka, būdams bērns, esmu mācīts strādāt. Šodien skolas virtuvē bērns nedrīkst mizot kartupeļus, nedrīkst klasē noslaucīt tāfeli, jo mūsu “smirdīgajai Eiropai” ir vajadzīga pelēka, vienveidīga vadāma masa, cilvēki, kas neko neprot un arī neko vairs nespēj,” asi sacīja A.Mediņš. Padomju Savienības laikā tas bijis pavisam “interesanti”, jo visiem jau skolā bija jānēsā vienāds uzvalks un sarkanais kaklauts.
Mājās jaunāko dēlu nesaprata
Padomju laikos bija pieņemts, ka, sasniedzot pilngadību, puišus, kas nebija iestājušies augstskolā, iesauca obligātajā militārajā dienestā. No 1979. līdz 1989. gadam Padomju Savienība īstenoja militāru intervenci Afganistānā, un desmit gadu laikā gāja bojā apmēram miljons šīs valsts iedzīvotāju. Turp tika nosūtīti dienēt arī no Latvijas iesauktie puiši (publikācijās tiek minēts skaits 3640). Viņu vidū bija arī Andrejs Mediņš.
Šī militārā intervence tautā bija ļoti nepopulāra (ir ziņas, ka tās laikā krita 62, tika ievainoti 177 un bez vēsts pazuda viens Latvijas PSR iedzīvotājs). Andrejs mānījis savu ģimeni, vēstules uz mājām sūtot caur skolas biedru, kurš dienēja Vācijā. Tādējādi mājinieki līdz pēdējam nav zinājuši par jaunākā dēla gaitām. Viņš vēl joprojām pārdzīvo, ka šajā karā arī viņa dēļ gāja bojā daudz afgāņu. Vienā no dramatiskākajām kara situācijām Andrejs lūdzies un piedāvājis Dievam “darījumu”, proti, ja viņš atgriezīsies mājās sveiks un vesels, tad kļūs par priesteri.
Tā arī noticis. Ģimenei Andreja lēmums iestāties Rīgas Garīgajā seminārā gan bijis nepieņemams. Divas reizes brālis braucis viņu no šādām studijām atrunāt, taču jaunākais brālis palicis pie sava.
Priesteris ar ilgām pēc daudzbērnu ģimenes
Tā kā dzimis un audzis daudzbērnu ģimenē, Andrejs baidījies palikt viens “kaut kādā draudzē”. “Varbūt tāpēc daži mācītāji ir tādi dīvaini, ka viņi ir vientuļi,” ar domīgu smaidu teica priesteris. A.Mediņa bīskaps bijis ļoti jauks, jo devis iespēju meklēt kādu klosteri vai citu kopienu, kurā jaunais garīdznieks varētu dzīvot tā, kā pats vēlētos. Tomēr šie “sava bara” meklējumi bijuši neveiksmīgi.
Pēc iesvētīšanas par priesteri sācis kalpot Talsos, kur bijusi neliela katoļu draudze un parasta māja, kas pielāgota dievnama vajadzībām. Tur kādu dienu pie Andreja atnācis narkomāns Mareks ar 11 gadu stāžu. Abiem kopā pusdienojot, viesis atklājis savu bēdu stāstu, kā arī lūgumu: “Nedzen mani ārā!” Pēc pusdienām, kad vēl nebija nomazgāti trauki, pieklauvējis otrs narkomāns. A.Mediņš atzīstas, ka nobijies, domājis, ka narkomāni sarunājuši viņu novākt. Taču tā vietā priesterim dievnamā sākusies dzīve, kādu viņš vēlējies. Viņš juties kā lielā ģimenē. “No rīta nebiju vēl pamodies, kad Mareks jau uztaisījis kafiju un pienesis pie gultas,” atceras priesteris. Pa dienu narkomāni, kuriem pievienojies arī kāds jauns alkoholiķis, tīrījuši dievnamu. Tomēr pēc mēneša “viss sagāzās”. Draudzes “svētās govis” nosūdzējušas priesteri bīskapam, ka jaunais mācītājs baznīcā dzīvo ar narkomāniem un ar tiem tērē draudzes naudu. Kad bīskaps piezvanījis Andrejam, viņš apstiprinājis, ka tiešām dzīvojot kopā ar pakritušiem cilvēkiem, taču vienā gultā ar viņiem gan neguļot. Risinājums problēmai radies, pārceļot priestera “viesus” uz Bruknu (vietu ieteicis priestera tēvs), kur, iztīrot pamestu cūku fermu, sāka veidoties rehabilitācijas centrs. Priestera tēvs diendienā braucis uz Bruknu ierādīt atkarībās cietušajiem puišiem darbus. Septiņus gadus šajā kristīgajā kopienā dzīvojusi arī priestera māte. Pats A.Mediņš Bruknā garīgo aprūpi veicis, piebraucot svētdienu vakaros.
Bruknā gatavojas lidot
“Tagad viss ir mainījies. Esmu ļoti pateicīgs baznīcai, ka tā ir svētījusi šo darbu un jau trīs gadus es varu dzīvot Bruknā,” teic priesteris. Viņš stāsta, kā kristīgais rehabilitācijas centrs ir attīstījies: “Uzdrošinājāmies nopirkt pamestu Bārbeles pamatskolu, kur esam sākuši jaunu megaprojektu – izveidot jaunu tēvu skolu. Plānots, ka tā saistīsies ar Montesori pedagoģiju un dzīvesveidu.” Skolas vajadzībām pat iegādāta lietota lidmašīna AN-2. Ir doma arī izveidot meiteņu skolu, kurā būtu svarīgi celt viņu pašapziņu.
Bet vai priestera darbā ir aktuāls režisora Jura Podnieka 80. gadu beigās aktualizētais mūžīgais jautājums “Vai viegli būt jaunam?”, vaicāja dziedātājs Alvils Cedriņš. Tam A.Mediņš piekrita. Vēl ilgāku laiku pie priestera plūda jauniešu straumīte, kas gribēja parunāt individuāli.
Biedrības “Nātre” valdes priekšsēdētāja Dace Indrika atzīst – “Cepums ar Andreju Mediņu” ir sociālajos tīklos ir līdz šim pati atzītākā “Cepuma” sērijas tikšanās.
