Mārītes Leimanes mierīgos toņos iekrāsotais dzīves gobelēns sevi pieteic klusināti.
Mārītes Leimanes mierīgos toņos iekrāsotais dzīves gobelēns sevi pieteic klusināti. Tekstilmāksliniece visu savu darba mūžu vadījusi Jelgavā, bet vienmēr vairījusies no publicitātes. Šoreiz, pateicoties tam, ka ir iespēja runāt par saviem skolēniem un viņu veikumu, māksliniece un pedagoģe ir pierunājama sarunai presē.
Mārīte Leimane absolvējusi Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu un kopš 1986. gada ir Mākslinieku savienības biedre. Mācījusies pie profesora Rūdolfa Heimrāta. Kuras spilgtas personības bijušas nozīmīgas viņas dzīvē? Mārīte Leimane teic – tekstilmākslas profesors. Viņš brīnišķīgi mācēja saskatīt labo. Pat tad, ja darbs bija sasteigts, Heimrāts prata atrast par ko uzslavēt. Studenti viņu ļoti cienīja.
Jūs cenšaties būt nemanāma, bet darbi ir redzami.
Gobelēnu skaitu nevaru īsti nosaukt. Kādreiz kafejnīcā “Madara” veidoju interjera tekstilijas. Tie darbiņi tur ir vēl tagad. Tomēr tekstilmākslai, kas agrāk bija Latvijā ļoti populāra, sācies cits laiks. Agrāk šajā nodaļā uz vienu studiju vietu bija septiņi astoņi kandidāti, tagad – ne vairāk par diviem. Pagājušajā gadā ar saviem darbiem piedalījos tekstilmākslas izstādēs Pēterbaznīcā un “Arsenālā”. Jelgava nekad nav bijusi tekstilmākslinieku pilsēta. Te ir keramiķi, gleznotāji. Viņiem vairāk ir arī izstāžu.
***
Saruna mūs aizved pagātnē. Akadēmiju beidzot, pēc sadales jaunā tekstilmāksliniece nonāca Jelgavā. Darbs – linu kombinātā, dzīve – dienesta viesnīcā. Toreiz tā bija ar skandāliem, izdauzītiem logiem, rupjībām un visatļautību populāra māja, kurā dzīvoja audējas, spolētājas, šķeterētājas no visas plašās padomju valsts. Tautā to namu nez kāpēc sauca par “pentagonu”. Bet māksliniecei bija savs dzīvoklītis, tur stāvēja stelles, vakaros viņa strādāja radošo darbu. Daudz apkārt neskatījās. Sākumā gan vēl mazliet braukāja uz Mākslas akadēmijas studentu kopmītnēm Rīgā.
***
Kādi bija pienākumi linu kombinātā kā māksliniecei?
Māksliniece koloriste desinatore. Kolorists izstrādā audumu krāsu salikumu, desinators rūpējas par auduma struktūrām. Bija pietiekami daudz brīvā laika, lai darbā varētu uzrakstīt arī vēstules.
Kā jums patīk šis laiks?
Kas vainas laikam? Ir pārmaiņu laiks. Bijis arī grūtāk.
Vai daudz esat ceļojusi? Kur vēl gribētu nokļūt?
Kad strādāju linu kombinātā, daudz piedalījos dažādās ar rūpniecisko produkciju saistītās izstādēs padomju teritorijā. Toreiz bija viegli aizbraukt uz Ļeņingradu, Maskavu. Kā Mākslinieku savienības biedre bez grūtībām varēju rezervēt vietu viesnīcās. Esmu baudījusi mākslu Tretjakova galerijā, Ermitāžā. Vēlētos vēl kādu reizi aizbraukt uz turieni, bet citur doties tā īsti nemaz nevēlos. Nu varbūt varētu uz Itāliju. Bet man būtu vajadzīgs tulks, un tas visu sarežģī. Mazliet protu vāciski, bet angliski – ne. Vienīgā valsts, kur esmu bijusi ārpus savienības, ir Bulgārija.
Trīs gadus strādājat par pedagogu. Iegājāt skolā ar “svaigu aci”. Ko jūs teiktu par skolu jaunatni?
Tikai to labāko. Brīnišķīgi. Jaunieši ir ļoti radoši, interesanti, grib darboties. Vadu vizuālās mākslas pulciņu. Pie manis zīmēt nāk tikai tie, kas to vēlas. Jābrīnās, kā viņi visu paspēj izdarīt. Ļoti nodarbināti. Mums ir sadarbība arī ar skolas teātra studiju, un, ja nepieciešams, palīdzam skatuves noformēšanā.
Kopš jūs strādājat “Jundā” un vadāt tekstilstudiju, bērnu skaits ir stabils un meitenes labprāt nāk uz nodarbībām. Kā jūs to panākat?
Bērniem nepatīk klasiskā aušana. Tāpēc apgleznojam audumus, veidojam šallītes, citas lietiņas. Tas jau nav grūti. Jādod darbiņš, jāpalīdz, bet tas, ka meitenes nāk, nav mans nopelns.
Ko meitenes saka par skolotāju?
Viņa ir ļoti labsirdīga, kad nevar izdomāt, ko zīmēt, pasaka priekšā. Skolotāja patīk, nekad nav dusmīga.
***
Šogad pirmssvētku laikā projekta “Ziemassvētku darbnīca” ietvaros Mārītes Leimanes audzēknes piedalījās konkursā “Dāvana Ziemassvētkos”. Projekta uzdevumos ietilpa piesaistīt sabiedrības uzmanību bērnu un jauniešu radošajam potenciālam, veicināt radošo spēju izpausmes un attīstību. Šo pasākumu organizēja Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs sadarbībā ar SIA “Vilori”. Piedalīties bija aicināti bērni un jaunieši no 5 līdz 18 gadu vecumam. Aktivitātēs bija iesaistījušās 45 skolas un jaunrades centri ar 317 bērnu darbiem. “Jundas” meitenes vecākajā grupā ieguva pirmo vietu (Irina Baluša) un trešo vietu (Diāna Sjanita). Tas biji jauks un patīkams pārsteigums kā skolotājai, tā meitenēm. Tagad darbi ir priecē apmeklētājus Rīgas Domes telpās un Rīgas Skolēnu pilī.
***
Ko jūs minētu kā svarīgākās tekstilmākslinieka rakstura īpašības?
Nepieciešama krāsu izjūta un liela rūpība, pacietība. Darbs ir knipelīgs. Jaunībā pie stellēm strādāju pat līdz diviem naktī. Tagad vairs tā nevaru.
Vai tuviniekiem dāvināt savus darbiņus?
Nē. Pērku ko praktisku un nepieciešamu.
Ko jūs izvēlētos: vienu dienu pavadīt pilnīgi bez neviena cilvēka, neviena pārrunājama vārda, klusumā un vientulībā, vai vienu stundu uz skatuves?
Noteikti vienu dienu klusumā. Man priekšā smags pārdzīvojums – 18. decembrī “Jundas” jubilejā kopā ar citiem kolēģiem jākāpj uz skatuves un jādzied. Kāpšu. Ko lai dara? Kaut kur maliņā rūkšu.
***
Kolēģe Silvija Andersone par Mārīti Leimani teic, ka viņa ir absolūti uzticams cilvēks. Ja reiz ko solīs, tad izdarīs.
Mārīte Leimane – māksliniece ar visai racionālu dzīves uztveri un veidu. Un nu mēs arī viņu esam sastapuši – ne tikai darbos, bet arī vārdos.
