(turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Pēc neilga brīža viņš jau stāvēja bērnistabas durvīs, kurā Vēra lika gulēt divgadīgo dēlu. Vīrietis brīdi vilcinājās. Skaidri zinādams, kāda būs sievas tālākā reakcija, viņš tomēr saņēmās un iegāja dziļāk bērnistabā.
– Man ir jāaizbrauc, – viņš klusi nomurmināja.
– Kā jāaizbrauc? Tu taču esi slims! – Vēra pārsteigumā nikni sacīja.
– Tas ir ļoti steidzami.
– Viņi nevar tevi slimu saukt uz darbu.
– Es zinu, taču tas patiesi ir ļoti steidzami, – Karloss pārliecināti sacīja.
Vēra pabeidza ģērbt mazuli, noskūpstīja to uz pieres un, piekodinājusi zēnam ilgi vairs nespēlēties, aizvēra bērnistabas durvis.
– Nu nedusmojies, – vīrs mīļi sacīja. – Tas patiesi ir steidzami. Ir radušās šādas tādas problēmas, man ir jāpalīdz kolēģiem.
Vēra pikti novērsās un klusējot devās lejā pa kāpnēm.
– Neesi projām pārāk ilgi, – brīdi vēlāk, pavirši uzlūkojot vīru priekšnamā ģērbjamies, viņa sarūgtināti sacīja.
Sieviete skumji nopūtās, pavadot ar skatienu Karlosu, kurš steidzīgi devās uz auto. Viņa nekustīgi stāvēja pie loga un nopietni lūkojās, kā automašīna aizripo pār ielu un nogriežas ap stūri. Kad automašīnas rūkoņa vairs nebija dzirdama, Vēra devās uz viesistabu. Atvērusi lielās sekcijas vitrīnu, sieviete pabīdīja malā bezgaumīgo vaska sveci, ko viņi ar Karlosu bija saņēmuši dāvanā kāzās pirms septiņiem gadiem, un paņēma aiz tās paslēpto konjaka pudeli. Mirkli ieklausījusies mājā valdošajā klusumā, lai pārliecinātos, ka Svens saldi guļ, viņa ērti iekārtojās viesistabas dīvānā un iedzēra lielu malku spēcīgā dzēriena. Vēra saviebās un atmeta galvu atpakaļ, ar roku aizsedza muti un strauji iedzēra vēl vienu malku. Dzira spēcīgi dedzināja rīkli, un viņa ātri dzēra vēl. Dedzinošais karstums ieņēma sievietes ķermeni gluži tāpat, kā tik pazīstamās, allaž līdzās esošās skumjas bija ieņēmušas tās sirdi. Kronsvelas pilsēta, kurā tie dzīvoja, nebija liela, vismaz ne pietiekami liela, lai tajā veiksmīgi slēptos meli. Tie vienmēr cenšas slēpties šķietami visneiedomājamākajās vietās, lietās un cilvēkos. Taču, būdami slikti maskēšanās meistari, tie agrāk vai vēlāk tomēr vienmēr nāk gaismā. Kā ierasts, ar sīvo dzērienu rokās, Vēra jau atkal vēlējās ieraudzīt iemeslu, kāpēc viņas sirdi tik sāpīgi dedzinošie meli vispār ir ienākuši tās dzīvē. Taču nu tie bija te – vietās, kuras viņai allaž šķitušas tik pazīstamas un drošas. Lietās, kurām viņa bija pieķērusies. Un cilvēkā, kuram viņa bija tik akli uzticējusies. Vēra iedzēra un spēji norija lielu malku konjaka, it kā cerēdama ar to aizskalot pulsējošo kamolu kaklā. Tie bija meli, kas bija ienākuši viņas mājā, vietā, kurā viņa jutās droša un pasargāta, lietās, kurām būtu jāpadara viņas dzīve ērtāka, un cilvēkā, kuru viņa mīlēja. «Es tik ļoti ienīstu patiesību…» viņa domāja, aizsmēķējot cigareti. Tā tomēr ir daudz skaudrāka, tā ir daudz postošāka un savā būtībā nežēlīgāka. «Labā, visu slavinātā patiesība…» Taču tā vienmēr stāv blakus rūgtiem meliem. Un atklāti meli tik vien spēj kā drūmi nopūsties un cēli aiziet, kamēr patiesība skaļi gavilē, redzot, kā tu saļimsti un izmisumā klanies tās priekšā. «Es tikai gribētu, kaut nekad to nebūtu iepazinusi…» Sieviete dziļi ievilka dūmu un, nespēkā atslīkusi dīvānā, klusi iekaucās…
* * *
Nebūtu tumšiem asins pleķiem notraipītās gultas, baltās ādas, šļakatu visapkārt un asās nāves smakas, Karlosam liktos, ka jaunā sieviete vienkārši guļ. Viņa gulēja uz muguras ar seju pret logu, rokas pirksti viegli pieskārās labajam vaigam, it kā atbalstot smago galvu, tikai sejas izteiksme nebija gluži tāda, ar kādu cilvēks mēdz saldi gulēt. Izmeklētājs paspēra soli tuvāk, izvairoties iekāpt apkaltušajā asins peļķē uz grīdas. Viņš cieši uzlūkoja sievietes seju, tās acis bija atvērtas, lūpas puspavērtas. Karloss vērīgi skatījās līķa bālajās acīs, it kā censtos tajās ieraudzīt, kas ir pēdējais, ko tās ir skatījušas.
– Kristīna Heminga. Pilsētā iebraucēja. 19 gadu veca. Viesnīcas personāls viņu šopēcpusdien atrada, kad viņa no rīta nepameta rezervēto numuriņu, – Karlosu mehāniski informēja jauns policists, kurš nemanīts bija ienācis telpā. Taču, kad Karloss grasījās vēl ko precizēt, viņš pamanīja, ka jauniņais policists tikpat nemanāmi, cik ienācis un ātri runājis, bija tikpat nemanīts ātri izgājis.
– Karlos, piedod, ka tevi izcēlām no slimības gultas, taču šis gadījums ir identisks tiem, kurus izmeklējam, – attaisnojās Karlosa Ventlija kolēģis Roberts. Izmeklētājs joprojām drūmi vērās ainā, kas tam pavērās. Šis skats viņam nudien bija pazīstams, kā iestudētā izrādē, kurā mainījušies ir tikai aktieri.
Turpinājums sekos
