(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
3. nodaļa
Viņi visi trīs tupēja uz aukstās grīdas. Pavisam neapzināti viņi bija sasēduši katrs savā stūrī. Kā jau svešinieki. Tie vienmēr vēlas atrasties pēc iespējas attālāk cits no cita. Kā autobusa pieturā, ja viens sēž uz šaurā krēsla, tad otrs vienmēr stāvēs blakus, lai gan vietas pietiktu abiem. Vai arī pašā autobusā – iesākumā vienmēr tiek meklēti divi brīvi krēsli, ja tādu nav, tad izvēle krīt par labu kādam, kurš ir savā nodarbē aizņemts – lasa grāmatu vai ir ieurbies telefonā. Reizēm jāaizdomājas, kā vispār svešinieki spēj dzīvot starp svešiniekiem, ja reiz tik ļoti baidās cits no cita… Tā vietā, lai droši sēstos blakus un uzrunātu nejaušu svešinieku, mēs izvēlamies noslēgties un izlikties, ka tā otra nemaz nav. Taču izliekoties, ka tā otra nav, svešinieks noliedz arī sevi pašu. Ko gan svešinieks nodomās par otru svešinieku, kurš pēkšņi uzrunā to? Kas gan ir šis svešinieks, lai ielauztos otra tāda paša dzīvē kaut vai tikai uz mirkli? Kaut vai tik ilgi, kamēr nepienāk autobuss. Un kas gan ir tas otrs, lai svešinieks ielaistu to savā dzīvē kaut vai tikai uz laika sprīdi? Uz laika sprīdi, līdz autobuss nonāk galamērķī. Šajā pasaulē, kurā ir tik daudz svešinieku, kuriem ik dienas lemts sadzīvot plecu pie pleca… Svešinieks izvairās no otra tāda paša kā viņš ne tāpēc, ka tam būtu bail, bet gan tāpēc, ka vairāk par visu viņš baidās no sevis paša.
Četrkantīgais būris ierobežoja maksimālo attālumu starp tiem, un gala rezultātā viņi atradās cits citam blakus. Trīs svešinieki, kas negaidīti attapušies cieši līdzās ierobežotā telpā.
«Mani sauc Kristīna Heminga,» meitene pieklājīgi sacīja, uzlūkojot sirmgalvi, kurš atradās paralēli viņai.
«Es esmu Vasīlijs, un tā ir Sandra,» vīrietis norādīja uz sievieti, kas, ceļus pievilkusi, sēdēja sāņus no Kristīnas un pretim viņam. Kopš Kristīnas apziņa bija atgriezusies, Sandra nebija bildusi ne vārda, vēl vairāk – viņa pat nebija daudz izkustējusies. Meitene, brīdi apdomājusies, pievērsās sirmgalvim, kurš skumji lūkojās melnajā tukšumā ārpus blāvajiem režģiem.
«Jūs teicāt, ka mēs esam nu tepat vien…? Un es arī to redzu, taču…» viņa pierausās kājās un pagājās dažus soļus uz priekšu.
«Neej tur! Tā nav tava vieta!» pēkšņi uzsauca sirmgalvis. «Sēdi savā stūrī,» viņš, mazliet nomierinājies, sacīja. Bezgala apmulsusi, Kristīna steigšus ieņēma savu vietu būra stūrī, kurā bija tupējusi iepriekš. Mirkli neviens nebilda ne vārda, līdz neizturamajā klusumā ieskanējās sirmgalvja balss:
«Kopš brīža, kad es viņai izstāstīju, kas ir šī vieta un kāpēc šeit esam mēs, viņa nav bildusi ne vārda. Tā viņa tur sēž – galvu paslēpusi ceļos, un reizumis ievaidas.» Vasīlijs cieši noraudzījās sievietē sev pretim. Meitene uzlūkoja kundzi, kas, apvijusi rokas ap ceļiem, nekustīgi sēdēja, ar muguru atspiedusies pret vietu, kur režģi veidoja stūri. Atkal iestājās klusums.
«Vai tev nav bail, Kristīna Heminga?» pēkšņi sirmgalvis jautāja.
«Man ir bail,» viņa atbildēja.
«Arī man ir bail…» viņš klusi novilka. «Tas ir labi,» vīrietis mazliet možāk sacīja un pastiepa roku Sandras virzienā, tādējādi norādot uz nekustīgo sievieti:
«Viņai nav bail, tāpēc viņa tik vien spēj, kā nekustīgi sēdēt un skumt…»
«Skumt?» meitene mazliet pārsteigti iejautājās. «Par ko viņa skumst?»
«Par to, ka ir šeit. Brīdī, kad viņa saprata, kas noticis, to pārņēma dziļas un lipīgas skumjas. Tās aprija visas citas emocijas un sajūtas. Skumjas viņu ir paralizējušas,» Vasīlijs skaļi nopūtās. «Varbūt tas nemaz nav slikti… Vieglāk viņai.» «Izstāsti man! Izstāsti, kas ir šī vieta un kāpēc mēs esam šeit?» Kristīna lūdzās. Apdomājies sirmgalvis skaļi, taču mierīgi sacīja:
«Atpūties. Esi mierīga.»
***
Izmeklētājs sēdēja savā kabinetā un cieši lūkojās upuru fotogrāfijās, līdz šo nodarbi iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm.
«Vai tu esi ļoti aizņemts?» Roberts jautāja un paspēra dažus soļus telpā.
«Es tikai cenšos saprast, kas bija kopīgs visiem šiem cilvēkiem.»
«Vai tu negrasies doties mājās, jau ir diezgan vēls.» Kolēģis ar pirkstu uzsita sev pa rokas pulksteni. Karloss palūkojās savējā, pulkstenis rādīja bez desmit minūtēm septiņi.
«Nē, es vēl pastrādāšu, tu, ja gribi, droši vari iet mājās,» Karloss uzsmaidīja kolēģim.
«Nē, es… es vēl mazliet uzkavēšos,» viņš sacīja. «Ja tev, protams, nav iebildumu, ka es piepalīdzu.»
«Nē, protams, sēdies!»
«Vai tava sieva nedusmosies, ka tu tik vēlu pārrodies?» pēc brīža, kurā tie bija lūkojušies fotoattēlos un upuru lietās, Roberts negaidīti iejautājās. Karloss, mirkli klusējis, pastūma dokumentus malā un smagi nopūtās.
«Viņa taču zina, ka man tagad ir ļoti aizņemts laiks. Pie tam…» Karloss uz brīdi pieklusa, taču mierīgi turpināja: «Vai es pārradīšos mājās vēlu vai agri… tas neko daudz nemainīs.»
Roberts grasījās ko vaicāt, bet nepaspēja, jo Ventlijs negaidīti pastūma viņam Vasīlija Ārčera lietu un iejautājās:
«Ko, tavuprāt, 76 gadus vecs vīrs meklēja viesnīcas numuriņā?»
Roberts manāmi samulsa.
«Labi, es saprotu, Sandra Dominika nolēma pavadīt nakti viesnīcā pēc garām un nogurdinošām SPA procedūrām,» Ventlijs turpināja. «Kristīna Heminga, pieņemsim, tikai pieņemsim,» viņš uzsvēra, «nolēma izgulēt dzērumu, to es arī vēl varētu saprast. Bet ko pie velna vecs sirmgalvis, kuram nav neviena radinieka, nav draugu, ja neskaita sētnieci no daudzdzīvokļu mājas, kurā tas dzīvoja… Ko viņš darīja salīdzinoši prestižajā pilsētas viesnīcā?» Karloss neizpratnē purināja sirmgalvja foto. «Ko tu domā Robert?» viņš pievērsās kolēģim.
«Es nezinu…» viņš klusi novilka. «Varbūt, nu… viņš… saproti, varbūt viņam bija sarunāta tikšanās ar kādu? Varbūt ar slepkavu?»
«Mēs izslēdzām šo iespēju, jo apzinājām visus klientus, kas tajā naktī atradās viesnīcā, un neatradām nekādu saistību ar upuri,» Ventlijs domīgi sacīja.
«Gluži tāpat kā Sandras Dominikas gadījumā – neviens no apmeklētājiem nebija ar viņu pazīstams. Un šķiet, ka ar Kristīnu Hemingu ir tas pats… Nu, vismaz spriežot pēc pagaidām aptaujātajiem cilvēkiem,» Roberts piebilda.
«Es salīdzināju to lietas, arī upuri savstarpēji nav bijuši pazīstami,» Karloss sacīja.
«Tad sanāk, ka, izņemot to, ka visi ir viesnīcas maniaka upuri, viņiem nekā cita kopīga nav…» Roberts dziļi nopūtās. Karloss vēlreiz uzlūkoja upuru foto.
«Tā sanāk,» viņš domīgi sacīja. «Un vēl sanāk, ka šajā pilsētā ir kāds ķertais, kas nemanīts ierodas pilsētas viesnīcā un pārgriež rīkles klientiem, bet pēc tam aiziet tikpat nemanīti, cik atnācis, un mums nekā nav… Pilnīgi nekā. Nolādēts!» izmeklētājs Ventlijs no visa spēka ar dūri uzsita pa galdu.
(Turpinājums sekos)
