(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Viena?» iejautājās Roberts.
«Jā, pilnīgi viena,» pārliecinoši apstiprināja liecinieks.
«Vai tas ir viss?» Roberts atkal iejautājās.
«Jā, tas ir viss, ko es varu pastāstīt,» Strauss atkal paberzēja brilles.
«Paldies par informāciju,» atvadoties un izmisīgi cenšoties atbrīvoties no negaidītā liecinieka sažņaugtā rokas spiediena, Ventlijs uzspēlēti pieklājīgi sacīja.
«Viesnīca, kurā atrada līķi, ir uz Līdeila ielas,» Roberts domīgi piebilda, kad tie abi devās uz Ventlija kabinetu.
«Aha…» Ventlijs piekrita. «Sazinies ar mēru, mums ir nepieciešams banketa viesu saraksts,» viņš sacīja. «Es tagad došos mājās, gribu aizvest Vēru ar mazo apciemot viņas vecākus. Sarakstu mēs tāpat nesaņemsim agrāk par pirmdienu.»
Pulkstenis rādīja mazliet pāri priekšpusdienai, kad Karlosa auto ieripoja mājas pagalmā. Viņa uzmanību piesaistīja tukšā garāžas priekša, kur parasti atradās Vēras auto. Viņš devās iekšā mājā un, izstaigājis to, secināja, ka sieva ar mazuli neatrodas mājās. Karloss jau grasījās zvanīt Vērai, kad uzmanību piesaistīja papīra lapa, kas atradās uz nelielās kumodes koridorā. Viņš atlocīja uz pusēm pārlocīto papīru. Uz tā bija rakstīts: «Mēs aizbraucām pie maniem vecākiem, atgriezīsimies rīt pret vakaru, tad arī tiksimies! Vēra.»
Karloss smagi nopūtās un spēcīgi sažņaudza papīra lapu rokās.
Pēc vientulīgajām vakariņām, kurās nācās baudīt vakardienas pusdienu pārpalikumus, viņš brīdi garlaikoti skatījās televizoru, taču ātri vien saprata, ka domas klejo pavisam kur citur. Karloss izslēdza viesistabas televizoru un piegāja pie sekcijas, kurā Vēra, pilnīgā pārliecībā, ka vīrs nezina šo slēptuvi, mēdza glabāt alkoholu. Viņš atvēra pustukšo brendija pudeli. Nobaudījis dažus malkus reibinošās dziras, apsēdās dīvānā un aizsmēķēja cigareti, par pelnu trauku izmantojot stikla svečturi ar pusizdegušo sveci. Karloss ievilka dziļi pirmo dūmu un aizdomājās par Vēru. Lai gan viņa atradās gandrīz simt kilometru attālumā, precīzi – 79, jo tieši tik tālu no Kronsvelas ir nelielais miests, kurā dzīvo sievas pedantiskie vecāki, tieši šobrīd viņš sajutās sievai tuvāk nekā jelkad agrāk. Karloss aizdomājās, kas ir tas, par ko domā sieva, sēžot šeit un malkojot rūgtos dzērienus, kamēr viņš atrodas darbā. Kas notiek viņas prātā laika sprīdī starp pudeles atvēršanu un aizvēršanu… Viņš aizdomājās par to, kas ir tas, kas liek sievai teju vai ik vakaru meklēt alkoholā robežas un šķietamas sētas, aiz kurām slēpties. Kas ir tas, no kā viņa slēpjas?
Karloss iedzēra lielu malku brendija un, nodzēsis izsmēķi stikla svečturī, iesēdās dziļāk dīvānā. Viens brīdis dzīvē, kurā viņš nopļāva visu to, ko pats tik ilgi bija kopis, kā zemnieks, kas atdevis visu savu mīlestību laukiem, padarot tos par zaļojošu apliecinājumu sastrādātajām rokām un zemes mīlestībai.
Ar Karlosu Ventliju bija noticis tas pats, kas parasti mēdz notikt ar uzticīgiem vīriem, kas mīl deklamēt izskaistinātus vārdus un banālas frāzes, pašam slepus paliekot aiz tiem. Brīdī, kad radās iespēja pierādīt dzīvē frāzes un vārdus, ar kuriem uz lūpām viņš tik bezgala mīlēja sievu, viņš iznāca no savas slēptuves un ļāvās Žanetes valdzinājumam. Vienu vienīgu reizi, taču ar to pilnīgi pietikta, lai slēptuve aiz izskaistinātiem vārdiem un banālām frāzēm tiktu atklāta uz visiem laikiem.
Tā bija sirdsapziņa vai pilnīga bezapziņa, kas kādā drūmā rītā pēc kārtējās bezmiega nakts bija likusi visā atzīties Vērai. Asais dzelksnis, kas uzreiz pēc notikušā ieperinājās viņa netīrajā sirdsapziņā, bija spiedis un dūris tik sāpīgi, ka brīžiem šķita – tas nogalēs. Šovakar, sēžot viesistabā un malkojot sievas neizdzerto brendiju, viņš jau atkal prātoja, kura no abām bijusi lielāka kļūda – pats fakts vai tas, ka tajā atzinies. Nespēdams sadzīvot ar notikušā smagumu, viņš kā pēdējais gļēvulis bija uzkrāvis daļu no tā uz sievas trauslajiem pleciem. Taču ātri vien tam nācās apjaust, ka lielākais smagums ir pārgājis pie sievas, jo nav smagākas nastas par pieviltu uzticību.
Karloss pēkšņi atcerējās mātes stāstīto par vecvecākiem. Māte bieži bija dalījusies atmiņās ar dēlu par saviem vecākiem, par mīlestību un uzticību, kas starp tiem valdījusi. Un ikreiz, kad dzirdēja māti par to runājam, viņš saklausīja dziļu rūgtumu viņas balsī. Augusi ģimenē, kurā starp māti un tēvu valda saticība, uzticība un cieņa, arī viņa allaž bija pēc tām tiekusies savā dzīvē. Diemžēl Karlosa tēvs ar savu impulsīvo un donžuānam tipisko raksturu ātri vien pierādīja, ka šāds attiecību modelis nepadodas dublēšanai. Tā struktūra ir pārāk unikāla, lai to varētu tā vienkārši iekopēt otra dzīvē. Taču māte centās, izkopa un pilnveidoja sevi, izmisīgi cenšoties to pašu izdarīt arī ar tēvu, taču viņš savā būtībā bija absolūti neelastīgs un nepadevās nekādām pārmaiņām. Māte ļoti ilgi dzīvoja melnā realitātē, kuru, pašai neapzinoties, visiem spēkiem centās padarīt baltu, taču kādā dienā, šķiet, viņa visbeidzot bija sapratusi, ka, par spīti centieniem un ticībai, nekas vairāk par pelnu pelēko sanākt nevar. Karloss ļoti labi atminējās to dienu, kad māte bija likusi dēlam savākt savas mantas un abi bija devušies uz svešu pilsētu ideālās dzīves meklējumos. Viņi apmetās kādā nelielā ciematā, apmēram 100 kilometru no Kronsvelas, kur māte dzīvo vēl aizvien. Un ikreiz, kad dēls tai zvana vai iespēju robežās apciemo, viņš secina, ka māte ir atradusi savu ideālo dzīvi – dzīvi vienatnē, kurā tās vienīgais sabiedrotais ir laiks, kas ir pietiekami elastīgs, lai viņa spētu to saplānot pa minūtēm. ◆
(Turpinājums sekos)
