(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Karloss vēlreiz aizsmēķēja. Prāts joprojām kavējās pie mātes, un viņš aizdomājās par to, ko viņa reiz bija sacījusi. Tas bija kas tāds, kas mātes vēlmi dzīvot saticībā un uzticībā bija padarījis gluži vai fanātisku. Tas bija stāsts, ko viņa bija dzirdējusi no savas mātes.
«Dievs, radot vīrieti un sievieti, sacīja: «Mana kreisā roka simbolizē vīrieti, bet labā – sievieti. Tik ilgi, kamēr tie mīlēs viens otru, tik ilgi es par tiem lūgšos nepaguris.» To sacījis, Dievs salika rokas lūgšanā. «Tik ilgi, kamēr tie mīlēs viens otru, tik ilgi manas rokas būs lūgšanā.» Viņš saspieda rokas ciešāk un turpināja: «Nekas nespēj iespraukties starp rokām, kas saliktas lūgšanā. Līdz ar to tik ilgi, kamēr vīrietis un sieviete viens otru mīlēs, nebūs tāda spēka, kas spētu nostāties starp tiem. Sieviete un vīrietis manā lūgšanā par mīlestību būs viens vesels.»
Domājot par māti, Karlosam neviļus nācās atcerēties savu solījumu, ka brīdī, kad viņš satiks sievieti, kuru iemīlēs, Dievs pavisam droši uz visiem laikiem varēs salikt savas rokas lūgšanā… Karloss smagi nopūtās un izdzēra pēdējo malku brendija. Tad, nodzēsis izsmēķi, devās pie miera.
4. NODAĻA
«Mani biedē šis klusums,» Kristīna ierunājās. «Es nekad neesmu dzirdējusi…» Viņa pēkšņi aizdomājās, vai vārds «dzirdējusi» būtu īstais apzīmējums visaptverošajam klusumam, kurš pārņēma visu apkārt. «Pareizāk sakot, klusums nekad nav bijis tik dziļš…» viņa pielaboja. Vasīlijs slinki pagrieza pret viņu galvu un, mirkli uzlūkojis meiteni, paslēpa seju rokās, kuras balstīja pret ceļiem, gluži tāpat kā Sandra.
«Vasīlij, nu parunā ar mani,» Kristīna lūdzās. «Šis klusums ir neizturams,» meitene gaudās. Gluži tāpat kā sieviete viņam pretī, arī sirmgalvis nereaģēja uz Kristīnas sacīto. Meitene smagi nopūtās un, pievilkusi kājas pie krūtīm tāpat kā abi pārējie, paslēpa seju rokās.
«Kliedzošs,» pēkšņi Vasīlijs ierunājās. Kristīna neizpratnē palūkojās uz viņu. «Klusums šeit ir kliedzošs, jo nav nevienas citas skaņas, kas to piepildītu. Šī ir klusuma valstība, kurā tas var netraucēti valdīt.»
«Tu runā par to, Vasīlij, it kā tas būtu dzīvs,» Kristīna smaidot sacīja.
«Šeit tas ir dzīvāks par mums visiem,» viņš drūmi noteica.
«Kāpēc tu tā saki?» viņa, sirmgalvja vārdu samulsināta, vaicāja.
«Tāpēc, ka mēs visi esam miruši,» negaidīti ierunājās Sandra, viņas balss skanēja asi un bezkaislīgi. Vasīlijs mazliet pārsteigti palūkojās sievietē sev pretim. Uztvērusi skatienu, viņa atkal paslēpa seju un klusi ievaidējās.
«Kā tas jāsaprot – esam miruši?» meitene satraukti bilda. Vasīlijs, kādu brīdi cerīgi lūkojies Sandrā, kas jau atkal nereaģēja uz apkārt notiekošo, visbeidzot pievērsās Kristīnai.
«Vai tiešām tu neatceries, kas notika?»
«Atceros! Mani nolaupīja!» viņa pārliecināti sacīja. «Un, ņemot vērā, ka arī jūs esat šeit, tad arī jūs esat nolaupīti. Vai jūs zināt, kāpēc mēs esam šeit? Ko viņš grib? Vai izpirkuma maksu? Mani vecāki nav ļoti turīgi, taču viņi pavisam noteikti…» viņa moži runāja, kamēr Vasīlijs pārsteigti skatījās meitenē, un pēkšņi pārtrauca:
«Vai tev nav bail?»
«Nē! Patiesībā… ir bail, taču es zinu, ka mūs atradīs. Es ticu, ka ar mums viss būs kārtībā,» viņa drosmīgi sacīja. «Mani vecāki pavisam noteikti ir ļoti noraizējušies un darīs visu, lai mani atrastu, tāpat arī jūsu ģimenes, un es…» Viņa grasījās turpināt, kad Sandra pēkšņi iesaucās:
«Beidz viņu mānīt, pasaki taisnību, Vasīlij!»
Kristīna, pavisam samulsusi, te vērās sirmgalvī, te pusmūža sievietē.
«Kādu taisnību?» viņa pēdīgi jautāja.
«Tu esi mirusi, tāpat kā mēs!» Sandra aukstasinīgi sacīja un, uztvērusi meitenes pārsteigto skatienu, mazliet skaļāk izkliedza:
«Beigta! Pagalam! Tu tiešām to nesaproti?»
Vasīlijs, kurš domīgi lūkojās Sandrā, pagriezās pret meiteni un nopietni sacīja:
«Tā ir taisnība, Kristīna Heminga. Mūs nenolaupīja! Mūs nogalināja!»
«Muļķības, tā nevar būt,» viņa spēji pielēca kājās. «Tā nav taisnība, es neesmu mirusi, es taču… Tā tas nenotiek…» viņa satraukti skraidīja pa režģu ierobežoto telpu šurpu turpu, kamēr abi pārējie līdzjūtīgi noskatījās. «Tā neviens nenomirst. Kad nomirst, tad tevi sagaida Dievs un paņem aiz rokas, lai vestu sev līdzi. Un vispār ir tunelis, uz kuru jāiet, un pēc tam ir ziedu pļavas, kurās ganās mākoņi… Un, un…»
«Nomierienies,» Vasīlijs, pēkšņi piecēlies kājās, satvēra to ar savām aukstajām rokām. «Tev taisnība. Tā ir, kā tu saki, vismaz tā tam vajadzētu būt, bet mēs esam šeit – iesprostoti šajā vietā un nespējam tikt ārā, vai saproti?
«Bet kāpēc?»
«Tagad nomierinies, Kristīna, neļauj savai apziņai paralizēties, šeit viss ir ļoti lēns un mierīgs, tev arī tādai jābūt…» Vasīlijs sacīja un norādīja uz stūri, kurā viņa līdz šim sēdēja. «Ej un nomierinies!»
Meitene vēlreiz drūmi uzlūkoja Sandru, kas jau atkal nekustīgi sēdēja, un, negribīgi paklausījusi sirmgalvi, notupās zemē. ◆
(Turpinājums sekos)
