(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Tu esi ļoti tālu ticis. Būtu ļoti skumji, ja tev nāktos visu pazaudēt…» mēra balss skanēja cieti un vienaldzīgi. Karloss neatbildēja. Viņš nezināja, ko lai saka. Tas taču bija mērs pilsētā, kurā viņš strādāja, dzīvoja, un galu galā – pilsētā, no kuras bija pilnībā atkarīgs.
«Tas taču ir tikai viesu saraksts,» Karloss pēdīgi sacīja, cieši noraugoties Pīterā Grīnbergā, kurš vienaldzīgi lūkojās ārā pa kabineta logu.
«Un, kā jau es teicu, es jums to nedošu,» Grīnbergs nopietni atteica. Karloss spēji piecēlās no krēsla, un nostājies blakus pusmūža vīrietim, tikpat nopietni jautāja:
«Kāpēc? Jūs taču saprotat, ka ar savu nevēlēšanos izsniegt mums sarakstu, kavējat izmeklēšanu.»
«Jūs meklējat nepareizajā virzienā. Es jau sacīju, ka tāda Kristīna Heminga nebija tajā sarakstā. To es tev, Ventlij, varu galvot. Es pat nepazīstu tādu, kālab, lai es to aicinātu uz slēgtu banketu?»
«Jā, un es to saprotu,» Ventlijs teica nedaudz paceltā balsī. «Bet varbūt to pazina kāds no saraksta…»
«Es atvainojos, man tagad patiešām ir jāsteidzas,» mērs, palūkojies savā telefonā, sacīja un, spēji izvairījies no izmeklētāja tverošās rokas, ātri aizgāja.
Karloss sakrustoja pār krūtīm rokas un nikni nošņāca kādu lamuvārdu.
«Karlos!» Roberts ienāca kabinetā. «Es dzirdēju tavu sarunu ar mēru. Viņš negrib dot sarakstu. Domā, ka kādu piesedz?» Roberts satraukti runāja, kamēr izmeklētājs nopietni vērās ārā caur vējā drebošo stikla rūti.
«Bet kālab, lai viņš kādu piesegtu?» jaunais vīrietis nelikās mierā.
Karloss smagi nopūtās un, apmetis nesteidzīgu līkumu pa kabinetu, pievērsās kolēģim:
«Pārliecināsimies, vai gadījumā kādam no iepriekšējiem upuriem nav kaut netieša saistība ar mēru vai pilsētas domi,» Karlosa balss skanēja nopietni un tieši.
Pēc neilga brīža abi jau sēdēja Karlosa kabinetā un vēlreiz pāršķirstīja upuru lietas.
Vasīlijs Ārčers. Vietējais. Pensionārs, 76 gadi. Dzīvojis daudzdzīvokļu mājā dažus kvartālus no viesnīcas, kurā atrada tā līķi. Radinieku nav.
«Ļoti maz informācijas par viņu,» domīgi sacīja Roberts. «Pavisam noteikti arī iebraucējs, jo mājas īpašnieks, kurā viņš mita, minēja, ka pieticīgo dzīvoklīti viņš noīrējis tikai trīs mēnešus pirms slepkavības.»
Sandra Dominika. Iebraucēja. 52 gadi. Kronsvelā ieradusies no neliela ciematiņa, kas atrodas 60 kilometru no pilsētas. Savā miestā nodarbojās ar lauku tūrismu, pieder neliels viesu namiņš. Viesnīcā iegriezusies, lai izbaudītu SPA procedūras; abonementu uz tām saņēmusi dāvanā no savas meitas. Pēc tam izlēmusi pārnakšņot viesnīcā, lai no rīta dotos atpakaļ uz mājām. Pulksten deviņos vakarā pēdējo reizi sarunājusies ar meitu pa mobilo telefonu.
Kristīna Heminga. Iebraucēja. 19 gadu. Dzīvo ārpus pilsētas. Mācījusies sava ciemata skolā, kuru grasījās absolvēt kā teicamniece. Ieradusies pilsētā, lai iegādātos izlaiduma kleitu.
«Un kaut kādā mistiskā veidā nonākusi mēra rīkotajā banketā par godu pilsētas domes atklāšanai,» Karloss domīgi pakasīja bārdas rugājus. «Nedomāju, ka kādam no viņiem būtu sakars ar domi vai mēru,» viņš, brīdi klusējis, sacīja.
«Administratorus arī esam izslēguši, jo viņi taču ir divi, ja vien abi netika sarunājuši paveikt slepkavības savā darbavietā – viesnīcā,» piebilda Roberts, pārcilājot liecības. «Ja nu viņi pārstāv kādu sektu…» jaunais kolēģis pēkšņi iesaucās.
«Nerunā muļķības, Robert, labāk padod man Norberta Strausa liecību,» Ventlijs pasniedzās pēc dokumentiem, kurus acumirklī pār galdu tam sniedza kolēģis. Mirkli iedziļinājies tajos rakstītajā, Karloss domīgi teica:
«Tā jau es domāju.»
«Ko? Kas tur ir?» Roberts ieinteresēti tincināja.
«Paskaties tikai! Tas Norberts Strauss pēc profesijas ir celtnieks, kas būvējis jauno domes ēku.»
«Nu ja, tā jau viņš sacīja.»
«Nē, viņš teica, ka strādā firmā, kas piedalījusies būvniecībā, bet neminēja, ka ir vienkāršs celtnieks,» Karlosa balsī bija dzirdama ierastā ironija. «Un tagad tu pasaki man, kāpēc pilsētas mērs līdzās pilsētas ekselencēm uz slēgtu atklāšanu bija aicinājis vienkāršu strādnieku.»
Roberts izskatījās samulsis, viņš lūdzoši vērās pieredzējušajā izmeklētājā un, negribēdams izklausīties muļķīgi, nespējot izvirzīt nevienu ticamu versiju, mirkli klusējis, pēdīgi jautāja:
«Un kāpēc?»
«To mums arī nāksies noskaidrot,» Ventlijs gurdi sacīja. Roberts neuzkrītoši nopūtās.
***
Jaunuzceltā domes ēka spēcīgi kontrastēja uz pārējo Saieta ielas būvju fona. Reti izkārtota dzīvžoga ieskauta, tā likās kā no cita laikmeta, kā izkāpusi no zinātniskās fantastikas filmas, kurā galvenā loma pieder kādam mazliet nelīdzsvarotam personāžam. Iespējams, viņš ir izgudrotājs, kurš iedomājies, ka mūsdienu Noasa šķirsts varētu izskatīties apmēram kā jaunuzceltā ēka. No malas gan šķita, ka viņš ir mazliet pārspīlējis ar būves izmēriem, ja ņem vērā nedaudzo darbinieku skaitu, kas ikdienā ieies pa bīdāmajām stikla durvīm. Taču kopumā jaunā domes ēka patiesi līdzinājās mūsdienīgai Noasa šķirsta versijai. Daudzie nelielie lodziņi, kas atradās otrajā stāvā, skaita ziņā pārspēja tos nedaudzos, kas atradās lejā – pirmajā stāvā. Ēkas ieapaļās malas, kas veidotas, saskaņojot ar kādu pazīstamu ārzemju arhitektu, vairāk līdzinājās ar smilšpapīru noberztām valrieksta čaulas pusītēm, kas pilnībā bija mainījušas ierasto Kronsvelas pilsoņu skatījumu uz ēku kā četrstūra formas celtni.
Izmeklētājs Ventlijs lēni brauca pa Saieta ielu un lūkojās domes ēkā. Viņam prātā iešāvās doma, ka šim «šķirstam» pietrūkst tikai vēl vienas lietas – dzīvnieku izbāzeņu, kas lūkotos pa modernajiem šaurajiem lodziņiem. Ventlijs sprieda, ja kādam rastos vēlme iznīcināt pasauli grēku plūdos, tad jaunā domes ēka noteiktu būtu pirmā vieta, kur patverties. Šķita, tā paceltos līdz ar ūdens līmeni un bez pūlēm noturētos uz ūdens, līdz tas izžūtu.
Uz mirkli apturējis auto, Karloss nolūkojās lepnajā ēkā un neviļus aizdomājās. Prātā pazibēja doma, ka nez vai mūsdienās Dievs vispār pasaulei dotu iespēju izglābties grēku plūdos. Tas bez brīdinājuma aizskalotu pasauli, kas gadu simtiem ir augusi un attīstījusies savā sašķeltajā intelektā, kurā neliela daļiņa tās iedzīvotāju tiecās pēc garīgās pilnveidošanas, kamēr lielākā daļa grimst aizvien dziļāk materiālajā purvā.
Ventlijs aizsmēķēja un atvēra automašīnas logu, pa to ieplūda siltais vasaras gaiss. Viņš lūkojās uz savādo būvi, un sejā pavīdēja smaids brīdī, kad viņš aizdomājās par dzīvnieku izbāzeņiem mazajos lodziņos. Plēsēji un zālēdāji – visi vienā vietā. Visi šķīstīti un ceļā uz izglābšanos. Bet pēc tam? Pēc tam – katrs, kā nu mācēja. Kaut kur pēc izglābšanās šķīstītie dzīvnieki, kas plecu pie pleca draudzīgi «paglābās» no bojāejas, pēkšņi atkal bija kļuvuši samaitāti… Plēsēji, izsalkuma vadīti, sāka medīt zālēdājus, kamēr tie, gluži tāpat kā to mednieki, dabas dzinuļu vadīti, iesāka nežēlīgus cīniņus par iespēju kopoties. Kur palika šķīstība? Ventlijs ievilka dziļi dūmu. «Ēsti taču gribas,» viņš pie sevis klusi novilka. Varbūt tomēr Dievam būtu vajadzējis pieturēties pie plāna A un šķīstīt visu dzīvo radību uz zemes, tādējādi izbēgot no šīs bezjēdzīgās masu slepkavības… Varbūt tad visi dzīvotu tīri un šķīsti, nepazītu ne grēka, ne cilvēcīgas kaislības. Lai cik labi nebūtu bijuši Visvarenā nodomi, paskatoties uz mūsdienu pasauli, neviļus jāatzīst, ka mērķis nav sasniegts, tādējādi visi upuri bijuši velti… Noasa šķirsts nav pats labākais piemērs, kas raksturotu Visvarenā žēlsirdību.
Karloss nodzēsa izsmēķi un aizvēra automašīnas logu. Tveice ārā bija neizturama, vēsais salona gaiss patīkami atspirdzināja.
(Turpinājums sekos)
