(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Es nekad neesmu aizdomājusies par šīm sajūtām,» Vēra, brīdi klusējusi, mazliet kautrīgi atzina.
«Tas taču ir ļoti vienkāršs jautājums, Ventlija kundze.» Ārsta balss, kā allaž, skanēja nedabīgi mierīgi un nosvērti. Bija pagājušas apmēram divas nedēļas, kopš viņa pēdējo reizi sēdēja iepretim psihologam Milleram. Vēra bija atviegloti uzelpojusi, kad mazliet vairāk nekā pirms stundas bija saņēmusi zvanu. Viņš ir atgriezies, tagad atkal viss būs kārtībā, viņa nodomāja, noliekot klausuli. Tā bija Karlosa ideja – Vērai apmeklēt psihologu, kas palīdzētu tikt galā ar nestabilo emocionālo stāvokli, kas bija pārņēmis pēc dēla piedzimšanas un likstām ģimenē. Sākumā gan viņa bija protestējusi un turējusies pretī, taču, ar laiku sapratusi, ka allaž sliktais garastāvoklis un trauksmes sajūta, kas tik ilgi jau pavadīja, ir apgrūtinošs un pats par sevi nomācošs, piekrita apmeklēt psihologu. Ar neticību un ierasti noraidošo attieksmi devusies uz pirmo vizīti, Vēra bija pārsteigta par pacilātajām sajūtām, ar kādām gāja prom.
Psihologs neizrādīja interesi par Vēras vilcināšanos. Viņš nogaidoši vērās sievietē, kas mazliet ilgāk, nekā pieklātos, apdomāja nupat izskanējušo jautājumu. Paciente lūkojās te grīdā, te uz atvērtajām žalūzijām, prātā vēlreiz un vēlreiz sev atkārtojot vārdu «paškontrole».
«Nu, pieņemsim skalā no viens līdz desmit,» pārlieku lielā Vēras vilcināšanās tomēr lika Milleram ierunāties. «Kā jūs to sev piemērotu?»
«Pieci!» Vēra pārliecinoši sacīja.
«Pastāstiet par «pieci»,» vīrietis mudināja.
«Es uzskatu, ka spēju kontrolēt savas emocijas tikpat ļoti, cik nespēju,» Vēra cieši lūkojās psihologam acīs, it kā cenšoties nolasīt viņa domas par sacīto.
«Interesanti…»
«Tas atkarīgs no situācijas,» nesaskatījusi vīrieša sejā viņa domas, Vēra spēji piebilda.
«Paškontrole pavisam vienkārši nozīmē to, kā mēs reaģējam uz konkrēto situāciju. Konflikta situācijā vienmēr reaģēsim mazliet citādi nekā situācijā, kura prasa no mums mazāk nepatīkamo emociju. Tas ir tikai loģiski, ka, piemēram, saņemot atzinību, mēs reaģēsim daudz ātrāk nekā situācijā, kad mūs, piemēram, kāds aizvaino. Tāpēc uzskatu, ka savā ziņā atbildējāt ļoti atbilstoši. Būtu muļķīgi, ja jūs būtu sacījusi, ka jebkurā situācijā spējat savaldīt savas emocijas uz desmit.» Millera balss skanēja nomierinoši, un Vēra uzsmaidīja.
«Bet, ja es sacītu, ka pilnībā nespēju kontrolēt savas emocijas?»
«Tad jūs melotu un paškontrole vairs nebūtu jūsu galvenā problēma. Redziet, Vēra, viss ir atkarīgs no tā, kā mēs palūkojamies uz attiecīgo situāciju, taču par to jau esam runājuši mūsu iepriekšējos seansos. Arī gadījumos, kad runa ir par paškontroli, kas ir nepieciešama, lai atbilstoši un mierīgi spētu reaģēt uz konkrēto situāciju, ir svarīgi apdomāties, ieturēt pauzi, pirms šaut ārā savu attieksmi. Protams, tas nav tik viegli, taču, jo biežāk mēs to apzināti atceramies, jo ātrāk pienāks brīdis, kad spēsim tā rīkoties automātiski. Ar laiku tas vairs nebūs grūti un šķitīs pašsaprotami. Nu gluži kā braukt ar automašīnu,» Millers piebilda.
«Tas ir ļoti pareizi,» Vēra smaidīja. Millers veica dažas piezīmes lapā un sacīja:
«Šodien beigsim. Gaidīšu jūs atkal nākamnedēļ.»
Vēra nekustīgi sēdēja un lūkojās ārstā, kurš, kā ierasts, koncentrēti pārskatīja seansa laikā veiktās piezīmes. Mazliet samulsis no Vēras nekustīgā stāvokļa, viņš uzspēlēti mierīgi palūkojās sievietē.
«Vai ir vēl kas? Turpināsim sarunu nākamreiz.»
«Kā jums pagāja atvaļinājums?» Vēra ieinteresēti iejautājās. Millers uzlūkoja pacienti un pārspīlēti pieklājīgi atbildēja:
«Paldies! Ļoti labi,» viņš uzsmaidīja un, nolicis piezīmes uz galda, piecēlās, lai pavadītu sievieti līdz durvīm. Vēra uztvērusi tā nodomu, arī piecēlās.
«Vai jūs bijāt ārzemēs?» viņa, virzoties uz kabineta durvīm, apstājās.
«Jā, dienvidos,» Jans Millers smaidot sacīja.
«Vai atvaļinājums nebija par garu?» Vēra painteresējās.
«Varētu sacīt, ka bija gan,» ārsts saspringti ielūkojās sievietes sejā un nedaudz pieklusināti piebilda, «bet tikai nedaudz».
***
Roberts ar Karlosu kabinetā izskatīja viesu sarakstu, kuru beidzot bija saņēmuši.
«Vai mājās viss kārtībā?» negaidīti iejautājās Roberts.
«Jā, Vēras ārsts Millers, atgriezies no atvaļinājuma, negaidīti bija pārcēlis tikšanos, tāpēc man vajadzēja doties uz brīdi pieskatīt dēlu. »
«Jans Millers?» Roberts mazliet pārsteigti jautāja.
«Jā, esi par viņu dzirdējis?» Karloss painteresējās un pievērsās sarakstam.
«Aha, mans kaimiņš, mēs dzīvojam vienā kāpņutelpā.»
«Skaidrs…» Karloss izvairīgi novilka.
Nespēdami savilkt nekādas sakarības starp banketa viesiem un Kristīnu Hemingu, abi ķērās pie detalizētas viesu dosjē izpētes.
Pulkstenis jau rādīja pusdienas laiku, kad viņi bija izskatījuši un apzinājuši visas personas, kas figurēja šajā sarakstā. Par laimi, lūgto viesu nav pārāk daudz.
«Redz, te ir arī Norberts Strauss. Interesanti,» Karloss klusi novilka.
«Kas tieši ir interesanti?» Roberts negribīgi, tomēr iejautājās.
Karloss mirkli vērās sarakstā un, kad Roberta nepacietīgā mīņāšanās bija kļuvusi patiesi neizturama, visbeidzot sacīja:
«Šajā sarakstā nav sevišķi daudz ievērojamu personu, ja neskaita pašu mēru un vēl dažus domes darbiniekus. Līdzās Norbertam Strausam ir vēl arī daži elektriķi, viens santehniķis, pilsētas ārsts, arhitektu biroja pārstāvis un daži apkalpojošā personāla darbinieki. Nekas ievērības cienīgs, ņemot vērā, ka runa ir par domes ēkas prezentācijas banketu.»
Roberts, pavirši vēlreiz pārlaidis skatienu pāri sarakstam, domīgi piebilda:
«Šajā pilsētā nav sevišķi daudz prominentu personu. Nedaudzie uzņēmumu vadītāji, kas uz vidusmēra pilsētnieku fona varētu tikt uzskatīti par prominentām personām, jau neies uz mēra rīkotajiem svētkiem, ņemot vērā mēra nedraudzīgo nodokļu politiku, kas attiecas uz uzņēmējiem un visiem pārējiem, kuri grib nopelnīt kādu lieku centu.»
«Mēram šis ir pēdējais gads, vai ne tā?» Karloss iejautājās.
«Tā ir!» Roberts pārliecināti sacīja. «Un viņš zina, ka otrreiz neievēlēs. Viņš nav tas mīlētākais mērs, kas šai pilsētai bijis. Vai ielūgumi parastajam darbaspēkam uz banketu būtu pēdējais mēģinājumu iegūt kaut dažas balsis?»
«Nedomāju vis,» Karloss gurdi sacīja. «Drīzāk viņam nav neviena cita, kura priekšā padižoties. Un, ņemot vērā Norberta Strausa sajūsmu par ielūgumu uz šo pasākumu, viņam dižošanās ir ļoti izdevusies.»
Izmeklētājs Ventlijs smagi atslīga krēslā. Izstaipījis sāpošo kaklu, kurā no ilgstošās sēdēšanas bija iemetusies trula sāpe, viņš aizkūpināja cigareti. «Tāpēc viņš negribēja dot sarakstu…» Ventlijs domīgi novilka.
(Turpinājums sekos)
