(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Kronsvelas mērs Pīters Grīnbergs savu oratora spēju dēļ vienkāršo iedzīvotāju acīs bija īstens vadonis. Mēra pilnvaru pildīšanas laikā viņš nebija sasniedzis neko īpaši ievērojamu, proti, bez jaunās domes ēkas uzcelšanas un dažu būtisku nodokļu pacelšanas nebija izdarījis neko tādu, kas garantētu viņam iespēju tikt pārvēlētam. Tomēr bija jaušams, ka neliela daļa pilsētas vidusmēra iedzīvotāju viņam ticēja. Tie it kā bija zaudējuši redzi brīžos, kad būtu jāspēj saskatīt neesošos darbus un pilsētas lēno lejupslīdi, toties to dzirde bija sasprindzināta līdz pēdējam, kad pār lieliskā oratora lūpām kā no pārpilnības raga bira solījumi. Tajā pašā laikā nedaudzie pilsētas uzņēmēji, kas uzdrīkstējušies tērēt laiku un līdzekļus savas eksistences apliecināšanai un pilsētas labklājībai, niknumā novērsās un slepus veltīja mēram izteiksmīgus lamuvārdus, nepacietībā gaidot, kad tā valdīšanas laikam pienāks gals. Ikviens mēģinājums klauvēt pie mēra sirdsapziņas un veselā saprāta jaunajiem censoņiem bija izgāzies ar milzīgu blīkšķi. Būdams ietiepīgs un par savu taisnību pārliecināts cilvēks, viņš jebkuru, pat visniecīgāko, iniciatīvu uzskatīja par apdraudējumu sevis radītajam drosmīgā vadoņa tēlam. Tāpēc ikreiz situācijā, kad pie mēra vērsās mūsdienīgs un uz attīstību tendēts saprāts, viņš asi kritizēja ikvienu tā ģeniālo ideju, baidīdamies pazaudēt savu kā vienīgā elka tēlu. Un tā vietā, lai skaidri saskatītu kādā idejā iespēju nelielajai pilsētai, viņš uzkrāva aizvien jaunus un sarežģītus pārbaudījumus censoņiem. Palielināja nodokļus jaunajiem uzņēmējiem, neparakstīja nepieciešamos dokumentus vai vienkārši ar sev piemītošo oratora talantu spēlēja uz vienkāršo iedzīvotāju emocijām, kas gala rezultātā beidzās ar skaļiem vietējo iedzīvotāju protestiem. Līdz ar to ikvienam topošajam uzņēmējam aptrūkās spēka un ticības cīnīties par savu ideju, un, nolaidis rokas, viņš pameta pilsētu, juzdamies kā pēdējais neveiksminieks un klusībā kaunēdamies par savu «aplamo» ideju.
***
«Šodien ir Kristīnas Hemingas bēres,» Roberts mirkli vēlāk ierunājās. «Viņu glabās dzimtajā ciematā.»
Karloss joprojām kūpināja cigareti, viņa domas bija kaut kur tālu ārpus šīs telpas robežām. Robertam biežā Ventlija klusēšana, kas reizēm ieilga, šķiet, veselu mūžību, likās apbrīnas vērta. Tādos brīžos Karloss parasti lēni smēķēja vai vienkārši pirkstos virpināja cigareti. Sejā tad bija redzamas dziļas grumbas, kas raksturīgas cilvēkiem, kuri bieži klejo savās pārdomās, un acis pauda nosvērtību un milzīgu koncentrēšanos uz kaut ko, kas tajā brīdī norisinājās vīrieša prātā. Jauniņais kolēģis šādos brīžos ar apbrīnu vērās izmeklētājā Ventlijā un nepacietīgi gaidīja, skaidri zinādams, ka agrāk vai vēlāk viņš atmodīsies no sava savādā stāvokļa un nāks klajā ar kādu paziņojumu vai ierosinājumu. Arī šī reize nebija izņēmums.
«Dosimies uz Kristīnas Hemingas bērēm. Ir dzirdēts, ka maniaki mēdz izjust patiku slepeni atrasties savu upuru bērēs.»
5. NODAĻA
Kristīna spēji sarāvās. Kaut kas viņu nobiedēja. Viņa pavērās uz Sandru, kas, kā ierasts, mierīgi sēdēja un ne uz ko nereaģēja. Patiesībā jau nebija, uz ko reaģēt. Vasīlijs, šķiet, bija iemidzis. Arī Kristīna pati bija iesnaudusies, taču kaut kas viņu uzmodināja. Viņai bija licies, ka kāds tai pieskaras. Kristīna palūkojās apkārt – neviena, kas būtu spējis aizskart, nebija.
«Vasīlij! Vai tu guli?» viņa lēni pavirzījās tuvāk sirmgalvim. Viņš neatbildēja. «Man šķita, ka mani kāds aizskar. Šeit, pie pieres,» Kristīna pielika pirkstu tajā vietā, kur atrodas piere, taču pirksts neatdūrās. «Un šeit, šķiet…» Viņa salika rokas kopā, tās, mirkli saskārušās, viegli sakļāvās. «Vai šeit visu laiku bija tik auksti? Man pēkšņi tik ļoti salst. Ir sajūta, ka mani ieskautu aukstas, slapjas rokas, kas glāsta un cieši skar, taču to pieskārieni rada vairāk sāpju nekā maiguma. Es nezināju, ka spēju izjust arī sāpes…»
Visapkārt joprojām valdīja klusums. Kristīna dzirdēja savu plūstošo balsi, uz mirkli viņai likās, ka tā atbalsojās. Taču mirklis bija maldīgs, balss, kaut piepildīja klusumu, tomēr ieskanējusies tā īsti neizskanēja, vārdi palika kaut kur starp savu sākumu un beigām. Zilbē, ko viņa nespēja izrunāt tā īsti līdz galam. Čuksts… Vārdi, skaļi izrunāti, vairāk līdzinājās čukstam. Smagam, saraustītam čukstam, kas atdūrās pret milzīgo klusuma sienu, acumirklī sašķīstot pret to. Meitene nodrebinājās. ◆
(Turpinājums sekos)
