(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Ēka, kurā savus dzīves pēdējos mēnešus bija aizvadījis Vasīlijs Ārčers, bija vienīgā daudzdzīvokļu māja starp aptuveni duci privātmāju. Lai gan šis rajons neatradās tālu no pilsētas centra, tomēr šeit valdīja patīkams miers un klusums. Ja neņemtu vērā daudzās automašīnas, kas bez mitas brauca pa nelielo sānieliņu, varētu padomāt, ka pilsētas kņada atrodas kaut kur pavisam tālu prom. Ideāla vieta, kur savus pēdējos dzīves gadus aizvadīt vientuļam sirmgalvim.
No vienas puses divstāvu ēku ieskāva vairāki lieli vītoli, kamēr no otras – iemītnieku pašu kopts un aprūpēts ziedošs dzīvžogs. Šķērsojuši nelielo pagalmu, abi izmeklētāji pie durvīm sastapās ar mājas sētnieci, kas rūpīgi slaucīja glīti izkārtotu divkrāsainu bruģi. Ieinteresēta par svešiniekiem, kundze atņēma sveicienu un ar skatienu pavadīja nācējus, līdz tie nozuda aiz kāpņutelpas durvīm.
Žanete, protams, bija mājās. Viņa izskatījās patīkami pārsteigta, ieraugot pie namdurvīm Ventliju, taču sejas izteiksme krasi mainījās, kad vīrietim aiz muguras koridorā iesoļoja Roberts Bīns.
Ventlijs, neņemdams vērā Žaneti, kas sekoja ik uz soļa, kamēr viņš lēni izstaigāja dzīvokli, prātā centās uzburt ainu, kurā galveno lomu spēlēja Vasīlijs Ārčers. Secinājis, ka no personīgajām lietām, izņemot nobružātu trīsžuburu svečturi un dažas grāmatas, nekas nav palicis, viņš pikti norūca. Sieviete, pamanījusi vilšanos, ātri piebilda:
«Bez mēbelēm, kuras, šķiet, šeit bijušas vienmēr, nekā cita nav.»
Ventlijs, garlaikoti pārcilādams nedaudzās grāmatas, izlikās nedzirdam šos skaidrojumus.
«Mājas pārvaldnieks, visticamāk, no visa atbrīvojies,» viņa gudri sacīja, efektam teatrāli pašūpojot galvu. «Varbūt man pagatavot kafiju?»
«Jā, tas būtu ļoti jauki,» no blakusistabas durvīs parādījās Roberta stāvs.
«Nē, paldies, neesam nākuši kafiju dzert,» Ventlijs pikti sacīja.
«Nu, jā, mēs te tā kā darbā,» Roberts pēkšņi mainīja savas domas, par ko saņēma niknu Žanetes skatienu.
Apmetis vēl dažus lokus pa niecīgi iekārtoto viesistabu, Ventlijs devās uz koridoru un ar rokas kustību uz izeju aicināja arī Robertu, kas tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņš bija aizņemts ar ko citu. Ventlijs apstājās koridorā un gaidīja, kad Roberts pievienosies, taču, sapratis, ka gaidīšana kaitinoši ievelkas, devās atpakaļ uz viesistabu.
«Tu nāksi?» viņš iegāja telpā un asi uzsauca, taču pēkšņi pamanīja, ka Roberts sačukstas ar Žaneti.
«Emmm… es, jā. Es jau eju!» kolēģis ātri pasteidzās garām Karlosam un nozuda kāpņutelpā. Izlikdamies, ka nedzird Žanetes aicinājumu iegriezties vēl kādu reizi, Karloss sekoja Robertam.
Kad abi izgāja pagalmā, sētniece joprojām slaucīja bruģi.
«Kur dzīvo mājas pārvaldnieks? Tu taču ar viņu toreiz runāji…» Ventlijs jautāja Robertam.
«Augšā, otrajā stāvā,» viņš norādīja kāpņutelpas virzienā.
«Tad dosimies pie viņa.»
Ventlijs grasījās spert soli, kad pēkšņi abus apturēja sētniece, kas pavisam nejauši bija dzirdējusi sarunu.
«Pārvaldnieka nav mājās,» viņa lepni sacīja un skaļi noklepojās. Tad, negaidīti saskārusies ar diviem pāriem jautājošu acu, piebilda:
«Viņš darbā, strādā tepat netālu.» Sievietes balss bija rupja un mazliet griezīga.
Ventlijs pamāja ar galvu, it kā pateikdamies par informāciju, un abi izmeklētāji devās uz automašīnu, kad negaidot kundze gados atkal ierunājās.
«Vai jūs sakarā ar Vasīliju šeit bijāt ieradušies? Vai ir atklājies, kas nabaga večuku nobeidza?»
Parasti Ventlijs izvairītos atbildēt uz šādiem jautājumiem, taču šoreiz jautātājas balsī ieskanējās kas tāds, kas lika tvert pēc atbildes. Viņš pagājās dažus soļus tuvāk sievietei, kas ar zodu balstījās pret slotu, ar rokām to turot tik cieši, it kā baidītos pazaudēt līdzsvaru.
«Vēl izmeklēšana nav galā, taču mēs pie tā strādājam.»
«Āaaa,» viņa novilka, un tikai tagad Karloss pamanīja, ka sieviete ir daudz vecāka, nekā iesākumā šķita. Viņas seju vagoja dziļas grumbas, un arī rokas, kas turēja slotu, bija grumbainas un sačokurojušās, kas lika domāt par mūžu, kas pavadīts fiziski smagā darbā.
«Viņš bija lāga večuks, mēs mēdzām parunāties. Nekad nepagāja garām neaprunājies…» sieviete žēli nopūtās. «Kas tie par cilvēkiem, kas spēj pacelt roku pret sirmgalvi?» viņa jautāja vairāk sev nekā Ventlijam.
Ventlijs saknieba lūpas un, lēni pamājis ar galvu, spēra soli atpakaļ, lai dotos uz automašīnu, kurā jau gaidīja Roberts, kad negaidīti veča atkal ierunājās:
«Arī tajā pēdējā dienā, kad viņš grasījās doties prom, mēs īsu brīdi aprunājāmies.»
Ventlijs mirkļa apmulsumā no dzirdētā sastinga, taču tad pagriezās sievietes virzienā un jautājoši ieskatījās viņā. Sētniece, nelikdamās ne zinis, atkal mierīgi slaucīja bruģi. ◆
(Turpinājums sekos)
