(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Labsirdība un sirsnība, kuru nebija spējusi saplosīt pat nāve ar savu izkapti, nu visiem spēkiem lauzās ārā no jaunietes. Taču negaidīt tām virsū metās Sandras bailes, kas kā smacējošs tvans saindēja visu labo un šķīsto sev apkārt.
«Vai tev prāts? Ja viņš nedabūs sev visu komplektu, tad mums šeit jāpaliek mūžīgi!» sieviete izmisīgi kliedza.
«Kā jāpaliek?» Kristīna, sarāvusies no Sandras histēriskās kliegšanas, klusi jautāja.
«Viņam ir vajadzīgs viss komplekts, lai paveiktu savu netīro darbu uz zemes,» Vasīlijs sacīja, līdzjūtīgi veroties Sandrā, kas jau atkal, galvu ieslēpusi rokās, ceļus pievilkusi, žēli šņukstēja.
«Kam viņam?» meitene cieši lūkojās sirmgalvī, kurš, acis nenovērsis no Sandras, nervozi berzēja rokas. Pagāja labs laika sprīdis, iekams viņš atkal ierunājās: «Vai tu esi dzirdējusi leģendu par Īlaju?»
***
Vēra ērti iekārtojās krēslā un pēc ārsta norādījumiem iedomājās kādu vietu, kurā viņa jūtas atbrīvota no domām, kas saduļķo viņas skaidro saprātu. «Ventlija kundze, iedomājieties, ka jūsu prāts ir kā ūdenskrātuve. Viss, kas apbēdina un dara raizes, tūlīt saduļķo ūdeni. Iztēlojieties ūdenskrātuvi sevī!»
«Jā,» sieviete domīgi novilka, «tas noteikti ir Bašmana ezers, kas atrodas tālu uz dienvidiem, tur klimats ir mitrs un agros rītos virs ezera veidojas migla,» to sacījusi, Vēra ar pirkstu lēni braukāja pa gludo krēsla roku balstu.
«Labi, pieņemsim! Un tagad iedomājieties, ka ezers ir satilpis jūsos. Ūdens, neskatoties uz miglu, ir dzidrs un dzestrs. Kā jūs jūtaties?» Millera balss skanēja rāmi un plūstoši.
«Man ir nedaudz vēsi,» viņa aizdomājās, «jā, patiesi nedaudz salst.»
«Tas ir labi, Ventlija kundze, aukstums katrā gadījumā ir daudz spirdzinošāks par tveici. Ļaujiet tam atspirdzināt jūsu satraukto saprātu. Ļaujiet tam izurbties cauri raizēm un satraukumiem.» Vēra atvēra acis un uzlūkoja ārstu, kas koncentrēti veica piezīmes.
«Vai jūs esat bijis pie Bašmana ezera?» Vēra pievērsās ārstam.
«Nē, bet es esmu bijis pie ezera, kas neatrodas tik tālu uz dienvidiem.»
«Vai arī tur no rītiem pār ezeru klājas migla?» Viņa pacietīgi gaidīja sastapšanos ar ārsta skatienu, un pēc neilga brītiņa, kuru ārsts, Vērasprāt, piepildīja ar nevajadzīgu piezīmju veikšanu, visbeidzot to sagaidīja. «Nē, tur no rītiem neveidojas migla,» viņš mirkli uzlūkoja Vēru, tad atkal pievērsās piezīmēm, klusāk piebilstot: «Tur klimats ir savādāks.»
«Vai jūs varat man raksturot, teiksim, skalā no viens līdz 10, cik dziļi jūsu raizēs spēj ieurbties miers, kas jūs pārņem, kad domājat par Bašmana ezeru?»
«Nu, teiksim… deviņi.»
«Tas ir daudz,» Millers atzinīgi sacīja un pamāja ar galvu. «Bet kas notiek ar to vienu, kurš paliek pāri? Vai tas ir kas konkrēts vai tomēr kāda daļiņa no kopējā?»
«Es domāju, ka tas ir kas konkrēts.»
«Pastāstiet par to,» Millers mudināja, tagad jau uzmanīgi veroties sievietē sev pretī. Vēra uzsmaidīja ārstam un mazliet pieklusināti sacīja: «Tās nav raizes. Tas ir nemiers. Tas mani urda ikreiz, kad domās atrodos pie ezera, ikreiz, kad cenšos ieelpot miglu. Es gribētu to visu – ieelpot, paņemt sev un nelaist vairs ārā, taču man neizdodas. Migla ir pārāk liela, un manas plaušas pārāk mazas. Līdz ar to es palieku ar dažiem gramiem miglas sevī un nolūkojos miglas milzīgajos vālos, kas man ir pārāk neaizsniedzami.»
«Jums ir milzīga vēlme sagūstīt miglu sevī?»
«Nu, nē, dakter? Kāpēc gan sagūstīt? Man gribas to ieelpot, piepildīt sevi ar tās dzestro un tēlaino konsistenci.»
«Aha,» ārsts novilka un atkal veica dažas piezīmes.
«Vai jums nekad tā nav bijis? Vai jūs nekad neesat vēlējies iegūt to, kas nav iespējams?» Vēras balss pēkšņi skanēja provokatīvi. Millers mazliet samulsa, taču ātri saņēmās un mazliet par daudz vienaldzīgi noskaldīja: «Es parasti nemēdzu tiekties pēc lietām, kuras nav iespējamas.».
«Bet viss, kas nav iespējams, mīt tikai mūsu prātā, vai ne tā, dakter?» Vēra uztvērusi ārsta skatienu, turpināja: «Tā taču mēdz teikt, ka viss, ko tu nevari, ir tikai tava prāta auglis, ko sirds apvienojumā ar gribasspēku veikli notiesā.»
«Millers mazliet pārsteigti pakasīja aiz auss un, mirkli apdomājies, sacīja: «Un kas notiek, kad tas tiek «notiesāts?»
«Tā vairs nav. Vairs nav tā, ko tu nevarēji.»
«Un kas paliek vietā?» ārsts pēkšņi kļuva uzsvērti uzstājīgs.
«Nuu,» Vēra mazliet samulsa pār tā toni.
«Tukšums! Tā vietā paliek tukšums,» Millers pamanījis pacientes samulsumu, visgudri sacīja.
«Ļoti labi, tad jau vairs nav nekā, ko tu nevari.»
Vēra smaidīja, taču smaidu negaidīti kā ar dzēšamgumiju izdzēsa Millera jautājums: «Un ko tu pasāksi ar tukšumu?» Tagad jau ārsta jautājums skanēja provokatīvi.
(Turpinājums sekos)
