(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Vēra mirkli apdomājās un sacīja: «Piepildīšu.»
«Tas tā kā loģiski,» Millers mazliet uzsmaidīja, «taču arī tas ir jāprot. Ir jāprot aizpildīt tukšumu, ko mēs paši sevī radām, un ir skaidri jāprot saskatīt robežu starp to, kad «es nevaru» ir šķērslis, un to, kad «es nevaru» – brīdinājums. Arī tam ir divas puses. Proti, ir atšķirība, vai es nevaru uzkāpt kokā vai nevaru nolēkt no daudzdzīvokļu mājas jumta. Vienā ziņā tas ir šķērslis, kas mums neļauj veikt attiecīgo darbību, bet, no otras puses, tas ir brīdinājums, kuru pareizi uztverot mēs sevi pasargājam.»
«No lauztas kājas?» Vēra iesmējās.
«Pieņemsim. Gluži tāpat ir ar miglu. Mēs varam vēlēties sagūstīt to visu sevī, taču vienmēr der atcerēties, ka mūsu plaušas ir tieši tik lielas, cik tās ir. Ir jāprot saskatīt robežas. Ja reiz robeža tomēr novilkta, mums vajadzētu ņemt to vērā,» viņš nopietni teica un domīgi uzlūkoja Vēru.
«Labi, Ventlija kundze, nu gan mums jābeidz,» ārsts aši ieskatījās rokas pulkstenī, tādējādi liekot pacientei saprast, ka seanss ir beidzies.
***
Pēc spēcīgā lietus dienā vakars bija patīkami dzestrs. Karloss dziļi ieelpoja veldzējošo gaisu, kas ieplūda pa viesistabas logu. Viņš iekārtojās ērtāk dīvānā un atkorķēja vīna pudeli.
«Nu, vai beidzot aizmiga?» viņš jautāja, pamanījis istabā ienākam Vēru.
«Jā, Svens guļ kā eņģelītis,» to sacījusi, viņa nosēdās blakus vīram un paņēma līdz pusei piepildīto vīna glāzi. Iedzērusi pāris malku, viņa pievērsās vīram, kurš garlaikoti spaidīja televizora pulti.
«Vai tu man nevēlies neko pastāstīt?» Vēra nesatricināmi iejautājās.
«Vai tu man vēlies kaut ko pajautāt?» Karloss koķeti atjautāja, ar roku nobraukdams pār sievas garajiem, tumšajiem matiem. Vēra aizgrieza galvu, tādējādi skaidri liekot vīram saprast, ka viņa pieskāriens nav vēlams. Karloss dziļi ievilka elpu un skumji palūkojās sievas nesatricināmajā sejā. Šo skatienu viņš diemžēl pazina ļoti labi.
«Ko tu gribi zināt?» viņš nu jau nopietni vaicāja, pats ļoti labi saprazdams, par ko sieva runā.
«Neko daudz, tikai visu,» Vēra pārspīlēti nopietni sacīja un iedzēra lielu malku vīna.
Karloss paliecās uz priekšu un rokas sakrustoja uz krūtīm. Viņš pēkšņi sajutās kā zēns, kas grasās atzīties mātei blēņās. Viņš mirkli drūmi vērās grīdā, taču, sapratis, ka nav jēgas melot, pēdīgi negribīgi sacīja: «Jā, es šodien biju pie viņas…» un jau grasījās turpināt, kad negaidīti Vēra skaļi iejautājās: «Ko?»
Karloss samulsis un pārsteigts palūkojās sievā, kas skatījās viņā ar izbiedētas stirnas skatienu.
«Tu gribi teikt, ka biji pie viņas?» Vēra nikni jautāja un steigšus izdzēra atlikušo vīnu.
«Nu, jā, viņa ir izīrējusi jaunu dzīvokli un…» Karloss izstostīja, taču tūlīt pat nožēloja pasacīto, saprazdams, cik bezgala muļķīgi tas izklausās.
«Un tāpēc tu aizbrauci viņu apciemot, jo viņai ir jauns…» Vēra nikni iesaucās.
«Nē, es… Tas ir… Viņa izīrēja pirmā upura dzīvokli, un mēs ar Robertu tur iegriezāmies darba jautājumā,» Karloss jau pārliecinošāk sacīja un, vienā rāvienā izdzēris vīna glāzi, steidzās to atkal piepildīt.
«Tu vari pārliecināties, piezvani Robertam un pajautā,» neko prātīgu nespēdams izdomāt, Karloss, sev par pārsteigumu, sacīja. «Un kurš tev vispār ko tādu atkal izstāstīja?» Piepildījis glāzi, viņš pievērsās sievai, kas, nespēkā atslīgusi dīvānā, drūmi lūkojās pustukšajā vīna pudelē.
«Tu!» Pēkšņi tās balsī bija atgriezies iepriekšējās miers, kas šajā situācijā bija daudz draudīgāks, nekā jebkad spētu būt traka aurošana.
Karloss Ventlijs pārsteigti palūkojās sievā: «Es?»
«Jā! Tu!» Vēra vienaldzīgi atkārtoja.
«Tas nebija tas, ko tu gribēji no manis dzirdēt…» Karloss smagi novilka, nespēdams aptvert savu muļķību.
«Nē, tas nebija tas, ko es gribēju tev jautāt,» Vēra sacīja un salēja atlikušo vīnu sev glāzē. «Bet es priecājos, ka tagad to zinu,» viņa teatrāli noplātīja ar rokām, gandrīz izšļakstot uz paklāja sarkanvīnu.
«Vēra, godavārds, tas bija tikai darba dēļ. Saproti, tas ir upura dzīvoklis, uz kuru mēs devāmies, jo mēs domājām…»
«Nē, nē,» Vēra skaļi pārtrauca vīru, ar rokām enerģiski atgaiņādamās, teju atkal izšļakstot vīnu. «Tev taču nevajadzētu runāt par darbu, izmeklēšana vēl nav beigusies, tu taču nedrīksti,» viņa ironiski sacīja.
«Dūjiņ, es tev jau simtām reižu esmu teicis, ka tas, kas notika, bija milzīga kļūda, es negribu ne par to domāt, ne atcerēties, tāpēc…» viņš, satvēris sievu aiz pleciem, cieši lūkojās tās sejā. «Tāpēc es…» dažas reizes nopūties, viņš atkal iesāka, taču netika tālāk par dažiem vārdiem, jo Vēra rūgti sacīja: «Tāpēc tu tiecies ar viņu iecirknī visu kolēģu acu priekšā. Kā tev kauna nav? Es ceru, ka tā tava Žanete kritīs par upuri tam maniakam un ņems tikpat sliktu galu kā tie pārējie,» viņa nikni nošņāca un strauji izrāvās no vīra satvēriena.
Nereaģēdama uz Karlosa saucieniem, viņa devās pa trepēm uz otro stāvu. Glāze, ko Vēra steigā nolika uz kafijas galdiņa līdzās tukšajai pudelei, līgani sašūpojās un apgāzās, nelielais daudzums sarkanvīna, kas bija palicis neizdzerts, rāmi pilēja uz gaišā paklāja.
(Turpinājums sekos)
