(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Ventlijs caur pieri palūkojās Robertā.
«Nu, ko? Man vienkārši pēkšņi pielipa tava sliktā oma,» Roberts lepni taisnojās.
Karloss izstiepa kājas zem galda un atgūlās dziļāk krēslā.
«Vai tad ir tik ļoti redzams, ka man ir slikta oma?» viņš, mazliet uzsmaidījis, jautāja.
«Nē, vispār jau nē, ja vienīgi neskaita to, ka tu pēdējās pusstundas laikā esi nolādējis un rupji apsaukājis daļu no papīriem, kurus izskati. Bet tā, kā jau teicu, it kā nē. Nav ļoti redzams…»
Ventlijs skaļi iesmējās, taču ātri vien kļuva nopietns. «Man ir privātas problēmas,» viņš mazliet rūgti sacīja.
«Varbūt varu kā līdzēt?» Roberts savā allaž līdzjūtīgajā balsī vaicāja.
«Nē, šķiet, kāds jau ir pacenties man izlīdzēt,» Karloss speciāli uzsvēra pēdējo vārdu. «Bet tagad par leģendu,» viņš strauji mainīja tēmu. «Tu tiešām neesi dzirdējis kādu leģendu par Īlaju?»
«Paga, paga, tūlīt padomāšu, varbūt kāda man ir aizķērusies,» Roberts aši pielēca kājās un jokojoties teatrāli iebāza rokas kabatās, it kā pārmeklēdams tās. Ventlijs savilka lūpas un caur pieri nolūkojās kolēģa izdarībās.
«Parasti es tās nēsāju līdzi, bet šodien nevienu nepaķēru. Un pavisam noteikti ne leģendu par Īlaju,» viņš demonstratīvi noplātīja rokas un apsēdās atpakaļ krēslā.
«Tev gan šodien laba oma,» Ventlijs viltīgi sacīja.
«Jā, man šodien laba oma,» Roberts negribīgi apstiprināja, taču, nevēlēdamies ieslīgt detaļās, strauji mainīja tēmu. «Tu taču nedomā to nopietni?» viņš komiski ierunājās.
«Ko nopietni?»
«Nu tā večuka piezīmes,» Roberts garlaikoti novilka.
«Lasīji?» Ventlijs ieinteresējās.
«Jā, tas taču ir galīgs… nu pilnīgs…» jaunākais kolēģis centās atrast vārdus, kas, viņaprāt, vislabāk raksturotu Vasīlija Ārčera piezīmes. «Tam onkulītim rādījās visādas muļķības. Bet tas nāk kopā ar vecumu, un par to neviens nav tiesīgs ko pārmest.»
Ventlijs pēkšņi asāk, nekā pats to bija gaidījis, sacīja: «Izturies ar cieņu pret veciem cilvēkiem!»
«Bet visam taču ir savas robežas!» viņš ietiepīgi turpināja.
«Mana māte man iemācīja trīs lietas,» izmeklētājs Ventlijs puspajokam, pusnopietni sacīja, «pirmkārt, neēst ar pilnu muti, otrkārt, nebāzt rokas aiz biksēm publiskās vietās un, treškārt, cienīt un uzklausīt vecus cilvēkus. Tā, lūk!»
Roberts iesmējās: «Tev ir prātīga māte.»
«Jā, ir. Patiesi tāda viņa ir,» Ventlijs klusi sacīja.
«Bet, Karlos, – visam ir savas robežas, un tam onkulītim patiesi pilna galva ar putniem.»
«A kas tev putnos nepatīk?» Ventlija oma, šķiet, pēkšņi bija uzlabojusies. «Man personīgi tie patīk, ja nebūtu kļuvis par izmeklētāju, droši vien būtu ornitologs… Tā ka uz priekšu, līdz dienas beigām gaidu no tevis leģendu par Īlaju.»
«Labi, tad nu iešu un piezvanīšu savam draugam Īlajam, lai man izstāsta savu leģendu,» Roberts, pieceldamies no krēsla, mazliet pikti jokoja.
«Tev tiešām šodien laba oma,» Ventlijs sacīja un ar skatienu pavadīja kolēģi izejam no kabineta.
Karloss vēlreiz pāršķirstīja Vasīlija Ārčera piezīmju blociņu. Viņš atkal pārlasīja pirmos dievus ierakstus, kas bija datēti ar 3. un 9. aprīli. Šķirdams tālāk, viņš atdūrās pret vēl vienu ierakstu, kas bija datēts ar 20. aprīli. Karloss ātri apskatīja upura lietu un secināja, ka šis ieraksts veikts trīs dienas pirms slepkavības.
«20. aprīlis.
Maskas vairs nav. Viņš visu ir sapratis. Viņš bija atnācis. Viņš to ir atradis un izvēlējies arī pirmo upuri.»
Ventlijs spēji izšķirstīja pārējās lapas, un vairāk neatradis ierakstu, atgriezās pie pēdējā. Viņš drūmi pakasīja zodu un neizpratnē savilka uzacis. Ko, pie velna, tas viss nozīmē?
Priekšpusdienā Ventlija kabinetā ienāca Roberts un paziņoja, ka tādu leģendu viņš atrast nevarot. Vīrietis dievojās, ka sazinājies ar visām zināmajām bibliotēkām un skolotākajiem ļaudīm tuvējā apkaimē, nerunājot nemaz par centieniem virtuālajā pasaulē, taču viss velti. «Tādas leģendas droši vien nemaz nav,» visbeidzot viņš sacīja. Nemanījis Ventlija sejas izteiksmē ne mazākās pārmaiņas, Roberts turpināja: «Es domāju, ka mums vajadzētu pievērsties reālajai pasaulei un cilvēkiem.»
«Ko tu ar to domā?» Ventlijam pēkšņi šķita, ka kolēģa balss intonācijā viņš saklausa kaut ko līdzīgu mājienam.
«Neko konkrētu,» Roberts taisnojās, «tomēr uzskatu, ka tā leģenda ir laika tērēšana.»
«Nav jau tā, ka es arī tam ārkārtīgi ticu, tomēr tas viss šķiet… interesanti,» Karloss skaļi prātoja. Izmeklētājs negribēja atzīt, ka neviena cita pavediena, pie kura pieķerties, izņemot Vasīlija Ārčera piezīmju, viņam vienkārši nav.
(Turpinājums sekos)
