(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
7. NODAĻA
Kristīna apdomāja nupat dzirdēto, prātojot par Vasīlija stāstīto. Meitenes apziņu nodarbināja tikai viens jautājums – kāpēc tieši es? Kāpēc viņam bija jāizvēlas mani? Un viņi? Kristīna aizdomājās, neuzkrītoši uzlūkojot sirmgalvi un kundzi gados. Sievietes nekustīgais stāvoklis nezinātājam pirmajā brīdī liktu domāt, ka viņa ir iesnaudusies, taču tā nebija. Viņa negulēja, un Kristīna to zināja. Sandra kopš nonākšanas šajā vietā uzvedās pavisam savādāk nekā viņa un Vasīlijs. Notikušais viņu bija teju vai sagrāvis. Laiks, kas pavadīts skumjās atmiņās un nemitīgos centienos apjaust esošo stāvokli, bija sievieti padarījis līdzīgu ūdenī sabērtam cukuram, kas pēdējiem spēkiem cenšas paglābties pie dziestošās apziņas pavarda. Viņa lēnām kusa. Sāpīgās atmiņas bija vienīgais, kas kaut nedaudz noturēja un neļāva izlieties pa auksto grīdu. Taču drīz izzudīs arī tās.
«Vasīlij?» Kristīna klusi uzrunāja sirmgalvi. Viņš negribīgi palūkojās uz meiteni. Šķiet, ka stāstījums to bija pilnībā iztukšojis. Vīrietis izskatījās tik samocīts, it kā būtu mērojies spēkiem ar kādu, kas ir trīs reizes lielāks par pašu. Meitene ciešāk ielūkojās viņam sejā – nē, tas ar, ko sirmgalvis cīnījies, bija savas piecas reizes lielāks. Kad runa ir par drūmu nojausmu, kas sēd līdzās nolemtības un bezspēcības apziņai, jebkurš centiens to samērīt ir tikai skaitlis, kas aizmirsts sareizināt ar desmit.
«Nu?» sāpīgi sajutis klusumu, kas atkal iestājies, Kristīnai klejojot pārdomās, viņš dedzīgi jautāja. Kā atmodusies no biedējoša sapņa, viņa nedaudz pārsteigti uzlūkoja Vasīliju un, atcerējusies, ka nupat bija to uzrunājusi, mirkli apdomājoties, lūdzoši jautāja: «Mēs taču varam kaut ko darīt?»
Lūdzējas tonis, kas šajā tukšajā vietā izklausījās pārlieku izmisīgs, lika satrūkties arī Sandrai, un arī viņa pēkšņi paskatījās Vasīlijā. Tādējādi liekot sirmgalvim saprast, ka arī sievietē, kura atrodas uz saprāta un neprāta robežas, vēl mīt mazs cerības asniņš. Vasīlijs uzlūkoja te vienu, te otru un, skaļi nopūties, smagi sacīja: «Protams, ka mēs varam kaut ko darīt.»
«Ko?» Kristīna, pēkšņi sajuzdama sevī atgriežamies iekšējo spēku, skaļi jautāja. «Ko mēs varam pasākt, lai ceturtais upuris šeit nenonāktu?» viņa kaismīgi vaicāja. Arī Sandrā mazliet pikts, ka no miega iztrūcināts, modās spēks, kas līdz šim likās esam miris, un viņa tikpat lūdzoši kā Kristīna ieskatījās Vasīlijam sejā.
«Mēs varam lūgt!» To sacījis, sirmgalvis saritinājās un aizgriezās uz pretējo pusi kā nodevējs, kas mirējam sīkās drumstalās saberzis pēdējo cerību. Bezspēcības apziņa spieda smagāk kā jebkad agrāk, un, ja viņš negaidīti nebūtu sadzirdējis balsi, kas pēkšņi ietvēra sevī klusējošo apkārtni, būtu sācis raudāt.
«Manā varā nav kaut ko mainīt..
Tikai Viņam ir vara… tumšā pasaulē
Gaišumu sēt…
Es varu tikai pieglausties klusi…
Tai sirdij, kas blakus man mieg…»
Klusums, kurš līdz šim bija kliedzis ārprāta balsī, Kristīnas rāmās un nosvērtās balss piepildīts, likās pēkšņi zaudējam savu spēku pār tumšo apkārtni un nolemtajām dvēselēm. Tas klusējot pavirzījās sāņus un pārbiedēta dzīvnieka acīm lūkojās meitenē, kas, līgani šūpojoties, ļāva cerībai un ticībai rāmi izskanēt pār bālajām lūpām.
***
Luksoforā zaļo gaismu nomainīja dzeltenā, un, sinhroni nospiezdams bremžu pedāli, Karloss apstājās, sarkanajai gaismai spoži atmirdzot vakara saulē. Viņa skatienu piesaistīja divi pusaudži, kas, enerģiski sarunājoties, šķērsoja gājēju pāreju. Tiem nevarēja būt vairāk par divpadsmit trīspadsmit gadiem. Viens pēkšņi spēcīgi pagrūda otru. Tas, brīnumainā kārtā noturēdams līdzsvaru, no grūdiena aiztenterēja uz otru pārejas pusi. Sagaidījis, kad pāridarītājs šķērso ielu, zēns, no visas spēka atvēzējies, sita tam tieši pa seju, taču, nedomājot, ka otrs spēji pakāpsies sāņus, zaudējis līdzsvaru, gareniski nogāzās zemē. Pa Ventlija automašīnas logu salonā ieplūda rupji smiekli, kurus sekundes simtdaļu vēlāk nomainīja stiepts vaids, gulošajam saņemot spēcīgu kājas spērienu pa vēderu. Zēns žēli iegaudojās vēlreiz, un Ventlijs, nespēdams vienaldzīgi noskatīties drausmajā ainā, kurā pusaudzis nežēlīgi kājām spārda otru, izkāpa no auto un metās zēnu virzienā. Lai gan gājēju pārēju šķērsoja vairāki cilvēki, neviens nepievērsa notiekošajam ne mazāko vērību. Vienīgi kāda večiņu, kas, nikni vicinot iepirkumu maisiņu un kaut ko pie sevis murminot, savam vecumam neraksturīgi veikli uzņēma ātrumu un steidzās tieši zēniem garām.
Ventlijs sagrāba spārdītāju aiz apkakles. Mazliet sapurinājis to, viņš nikni jautāja: «Ko tu dari?»
Atbildes vietā zēns gaiši zilām acīm visiem spēkiem centās izrauties no vīrieša satvēriena. Ventlijs saņēma to ciešāk un uzlūkoja zemē gulošo, kas izmisīgi centās pierausties kājās.
«Tev viss kārtībā?» viņš, otru roku sniegdams zēnam, jautāja.
Saņēmis visus spēkus, tas grīļojoties uzrausās kājās un, acis nodūris, pamāja ar galvu.
«Viņš pats ir vainīgs,» pārsteidzoši nopietni sacīja zēns un pārliecinoši piebilda: «Viņš bija pelnījis.»
«Ja, vai tiešām? » Ventlijs juta sevī kāpjam dusmas par šādu nekaunību.
«Jā, viņš ir mīkstais,» zēns nu jau skaļāk iesaucās, «tādi ir jādauza, lai par cilvēkiem izaug!»
Ventlijs neticīgi uzlūkoja puiku, un mirkli viņam šķita, ka tūlīt pats iesaistīsies kautiņā, tikai dunku no viņa saņems lielais runātājs.
«Viņš vēl izrunājās,» zēns nelikās mierā, taču tālāk netika, jo negaidīti ierunājās otrs.
«Laidiet viņu vaļā, tas ir mans klasesbiedrs. Mēs tikai sastrīdējāmies,» viņš satraukti saķēra Ventliju aiz rokas, kura turēja tā pāridarītāju. Vīrietis pārsteigti uzlūkoja zēnu, tā lūpu kaktiņā bija redzamas asinis. Palaidis vaļā zēnu, viņš ievilka elpu, lai pārvarētu nez no kurienes radušos mulsumu, kad pēkšņi skaļi ieskanējās automašīnas skaņas signāls. Tas atkārtojās vēlreiz, un Ventlijs pamanīja dažas automašīnas, kas sastājušās aiz viņējās. Luksoforā bija iededzies atļautais braukšanas signāls, un viņa mašīna kavēja satiksmi. Nezinādams, ko iesākt, Ventlijs nikni uzlūkoja pāridarītāju, kurš, mazliet atkāpies, lepni lūkojās sejā. Apdomājies viņš lika zēniem sarokoties un, sagaidījis, kad tie visbeidzot negribīgi paspiež viens otram roku, lēni atkāpās, lai dotos uz auto. Pēkšņi no aizmugurējās automašīnas izkāpa vīrietis. Viņš izskatījās patiesi nikns.
«Ko tu te kavē satiksmi?» vīrietis mazliet stiepti uzkliedza Ventlijam.
«Nav ko jaukties! Lai jaunā paaudze pati tiek galā,» norādīdams uz zēniem, kas, ātri skrienot, nozuda aiz mājas stūra, viņš skaļi sacīja. Ventlijs, neņēma to vērā un, steidzīgi iekāpis automašīnā, aizbrauca.
«Protams, lai paši tiek galā,» Ventlijs nikni pie sevis rūca, vēlreiz prātā pārcilādams nupat notikušo. «Protams, lai paši… » viņš novilka. «Tikai pēc gadiem desmit vai varbūt pat pieciem,» Ventlijs braukdams auto, pats ar sevi skaļi sarunājās, «kad viens no viņiem ielas vidū ietrieks nazi otram vēderā, tad man būs jauna slepkavības lieta… Kas notiek ar šo sasodīto sabiedrību? Kurā brīdī tā palikusi par vienaldzīgu radījumu kopumu, kas pārtiek tikai no sava egoisma neizsmeļamajiem resursiem?»
Ventlijs pēkšņi aizdomājās par zēnu ar asiņojošo lūpu. Smagi nopūties, viņš cerēja, ka rīt no rīta uz galda negaidīs ziņojums no slimnīcas par kādu zēnu, kas, smagi piekauts, atrasts aiz mājas stūra.
(Turpinājums sekos)
