(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Vakars izvērtās trauksmains. Ventlija nospriegotajiem nerviem elektrību vēl piešķīla mēra zvans, kas atskanēja vakariņu laikā. Izteicis kārtējo aso kritiku par izmeklēšanas lēno gaitu un gauso policijas darbu, mērs sarunas beigās neaizmirsa piebilst, ka vainīgā neatrašana pēc iespējas ātrāk var maksāt izmeklētājam amatu. Piedevām saspīlētajai situācijai ar sievu vēl arī Svens šķita saķēris kādu vīrusu. Negribīgi pabakstījies pa vakariņu šķīvi, puika izvēmās turpat uz virtuves grīdas. Nomazgājuši činkstošo bērnu, vecāki ar lielām pūlēm nolika to gultā.
«Viņš pavisam noteikti nejūtas labi,» Vēra skumji novilka, glāstīdama gulošā zēna pieri. «Rīt aizvedīšu pie ārsta.»
Karloss pamāja ar galvu un, cik vien mierinoši spēdams, sacīja: «Tas noteikti ir kāds vīruss, kas saķerts bērnudārzā. Bērniem taču viss ir jāizslimo, lai izveidotos un nostabilizētos imunitāte. Būtu jāsatraucas, ja bērns neslimotu vispār.»
Vēra mazliet uzsmaidīja vīram un, smagi nopūtusies, novilka: «Jā, tā ir… Bet tik un tā gribētos, lai viņš neslimotu…»
Vēlāk, kad Vēra, konsultējusies ar bērnu ārstu, grasījās doties pie miera, negaidīti Karloss viņu uzrunāja. Viņš bija saspringti klausījies sarunā ar ārstu un tagad, redzot sievu daudz mierīgāku nekā iepriekš, cerēja, ka viņa būs gatava sarunai.
«Drīkst uzdot tev jautājumu?» Karloss pieklājīgi bilda.
«Lūdzu, tikai ne tagad, es esmu pārāk satraukta,» Vēra atvairījās un grasījās pamest viesistabu, lai dotos uz otro stāvu.
«Tikai vienu,» viņš uzstāja.
Vēra, strauji pagriezusies pret vīru, kurš stāvēja istabas vidū, uzspēlēti vienaldzīgi jautāja: «Ko?»
«Vai tu domā, ka cilvēks spēj sajust savu nāvi?»
Vēra izbrīnā paliecās mazliet uz priekšu un nedaudz pašķieba galvu, it kā nebūtu sadzirdējusi jautājumu. «Ko?» viņa atkārtoja.
«Nu, es domāju – ja cilvēkam drīz jāmirst, vai viņš to var sajust?»
Pēc mirkļa, kura laikā Vērai caur prātam izskrēja vairākas šausminošas domas, viņa visbeidzot atbildēja ar pretjautājumu: «Vai tu taisies mirt?»
«Nē,» Karloss pārliecinoši sacīja, taču, spēji aizdomājies, veikli piebilda: «It kā nē! Lai gan nekad jau nevar zināt, bet nē… Es vienkārši tā aizdomājos, jo…»
«Es domāju, ka – jā,» Vēras pārliecinošā balss pārtrauca vīra iesākto. Karlosam par pārsteigumu viņa panācās dažus soļus tuvāk un, brīdi ar aizdomām vēl lūkojusies vīrā, apsēdās uz viesistabas dīvāna. Karloss apsēdās blakus un, pamanījis sievas sejā savādāku aizdomīgumu, nekā viņa parasti mēdz vīrā lūkoties, izstāstīja par Vasīlija Ārčera piezīmēm.
«Tad nu es tā aizdomājos,» viņš domīgi sacīja, «vai varētu būt, ka viņš nojauta savu drīzu aiziešanu. Ja tā, tad viņš zināja savu slepkavu. Taču tad… Ai, es esmu tik apjucis,» aukstasinīgā izmeklētāja Karlosa Ventlija balsī ieskanējās kas tāds, ko bija dzirdējusi tikai Vēra. Ievilcis dziļi elpu, viņš atbalstījās ar elkoņiem pret ceļiem un paslēpa rokas plaukstās. Vēra kādu laiku nesacīja neko, tikai līdzjūtīgi lūkojās vīrā, kas, seju paslēpis plaukstās, sēdēja blakus. Sadzirdējusi Karlosu skaļi elpojam, viņa negaidīti atkārtoja iepriekš sacīto:
«Es domāju – jā! Es domāju, ka cilvēks spēj sajust savu nāvi.» Taču šoreiz viņas balss skanēja vēl pārliecinošāka nekā pirmīt. Mans vectētiņš, pirms nomira, sajuta nāves klātbūtni,» viņa mundri teica.
Karloss izbrīnīti palūkojās, un tikai tad Vēra pamanīja, cik nogurusi un nomocījusies ir vīra seja.
«Jā, tā bija,» viņa sacīja, joprojām cieši lūkojoties vīrā.
«Tu man nebiji stāstījusi ko tādu,» Karlosa seja spēji izmainījās. Viņš uzsmaidīja sievai, tādējādi iedrošinot runāt tālāk. Sieviete, brīdi klusējusi, ievilka elpu un rūgti sacīja: «Tu taču zini, ka visi vectētiņu savādās uzvedības dēļ uzskatīja par jukušo.»
«Es gan viņu nepazinu, bet pēc tā, ko esmu dzirdējis, neņemos apgalvot, ka viņa savādā uzvedība liecināja par to, ka viņš būtu bijis jucis,» Karloss, labi zinādams, cik ļoti Vēra, būdama maza meitene, bija pieķērusies vectēvam, centās runāt pēc iespējas saprotošāk.
«Viņš tikai bija savādāks nekā pārējie…» viņa skumji novilka. Karloss pamāja ar galvu un mudināja sievu runāt tālāk.
«Pastāsti man…» viņš mīļi sacīja.
Vēras seja, par spīti skumjām, kas viņu pārņēma, runājot par vecotēvu, šķita atmaigstam.
«Tu jau esi dzirdējis, cik ļoti viņš mīlēja dārzu un ziedus. Mājā, kurā mēs dzīvojām, bija milzīgs dārzs, un, kaut arī viņš bija jau cienījamā vecumā, pats saviem spēkiem uzturēja to krāšņu un ziedošu. Bija bezgala jauki pavasarī iziet pagalmā un nolūkoties trauslajos krokusos, kas, savas krāsainās galviņas pacēluši pret debesīm, pieticīgi auga līdzās cēlajām tulpēm un smaržīgajām hiacintēm. Un vasarās, kad kamenes, nespēdamas izvēlēties, kuru nektāru padzerties, nosēdās te raibajās petūnijās, te smalkajās atraitnītēs, te atkal iespurdza flokšos, bija tik patīkami sēdēt uz lievenīša un nolūkoties visā šajā burvībā. Rudenī, kad visa pasaule šķita smaržojam pēc kritušiem āboliem un koku lapām, mēs ar vecotēvu parasti staigājām pa dārzu, un viņš man stāstīja dažādus nostāstus par ziediem, piemēram, par dālijām teica, ka tās esot pašas saules radītas. Reiz rudenī saule tik ļoti sabēdājusies par tuvojošos ziemu, ka sākusi gauži raudāt. Tās asaras izbirušas pār pasauli, un to vietā izaugušas krāsainās dālijas. Tāpēc vecaistēvs bieži tās sauca par rudens saules asarām. Taču visvairāk man patika viņa stāsts par miķelīšiem, kas mūsu dārzā parasti noziedēja pēdējie.
Reiz kādā tāltālā karaļnamā esot piedzimis mazs zēns. Viņš bijis liels delveris un sagādājis daudz raižu saviem vecākiem, tāpēc tie, nezinādami, ko iesākt ar neganto dēlu, vērsušies pie izslavētas burves. Burve iedevusi izmisušajiem vecākiem sēkliņu un likusi to iestādīt pils dārzā. Nedaudz vīlušies par šādu padomu, viņi tomēr paklausījuši un iestādījuši mazo sēkliņu pašā dārza centrā. Pagāja pavasaris, un nekas nenotika, zēns joprojām darīja dažādus nedarbus. Pagāja arī vasara, un rudenī, kad vecāki, vairs nespēdami izturēt dēla nedarbus un apkaunojumu karaļnamam, ko tas ar savām izdarībām radīja, tie pēdīgi izlēma sūtīt dēlu prom no mājām. Māte ar tēvu vēl pēdējo reizi devās uz pils dārzu, lai pārliecinātos, ka no mazās sēkliņas nekas nav izaudzis. Redzēdami, ka zeme ir tukša, abi nometās ceļos un sāka gauži raudāt. Tie bez mitas raudāja visu rīta cēlienu, līdz, visbeidzot pārstājuši raudāt, pamanīja, ka tukšajā zemē pretī rudenīgajām debesīm slejas zaļš krūms. Tas bija pilns ar zili violetiem ziediem, bet viducī ziediem – dzeltens plankumiņš, tik liels, cik lielas lijušas vecāku asaras. Mātes un tēva priekiem nav bijis ne gala, ne malas, tie skriešus devušies uz pili, lai apraudzītu dēlu. Pārmeklējuši visu karaļnamu, taču zēns bijis kā akā iekritis. Tā pagāja vairākas dienas, līdz vecāki, pārtraukuši meklējumus, devās pie burves pēc paskaidrojumiem. Burve satrauktos vecākus uzņēma bezgala mierīgi: «Jūs gribējāt dēlu, kas nedarītu nedarbus un delverības? Lūdzu, es jums to iedevu. Ejiet un rūpējieties par to! Tagad viņš vairs blēņas nedarīs. Pagāja ilgs laiks, līdz karaļnams spēja atgūties pēc šī notikuma. Bēdu sagrautie vecāki ik dienas gāja uz dārzu apraudzīt smalko ziedu krūmu, kuru nosauca sava dēla vārdā. Tā arī esot radies miķelīšu nosaukums,» Vēra beidza stāstījumu, «vismaz tā apgalvoja vectētiņš.»
«Vecaistēvs nomira ziemā,» mirkli klusējusi, viņa atkal iesāka. «Pašā ziemas viducī,» viņa precizēja. «Tas ir labi, ka brīdī, kad viņam bija jāaiziet, zemi klāja balts sniegs. Viņam būtu bijis daudz grūtāk šķirties no pasaules, kad viss apkārt zied un krāšņo.»
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Karloss zināja, ka kaut ko sacīt šobrīd būtu nevietā. Viņš tikai klusi lūkojās sievā, kas pēkšņi likās esam aizklejojusi bezgala tālu savās atmiņās.
(Turpinājums sekos)
