(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Kad pienāca pavasaris,» viņa, atgriezusies no ceļojuma savās atmiņās, atkal moži ierunājās, «mēs ar māti bijām tās, kas uzņēmās turpināt kopt vectēva lielo mīlestību – ziedu dārzu. Es toreiz biju vēl bērns un iesākumā nespēju izprast mātes savādo uzvedību, viņai pirmo reizi rakņājoties pa puķu dobēm. Te māte žēli raudāja, te pēkšņi smējās, to visu papildinot ar tādiem izsaucieniem kā «Ak tu jukušais tēvs!» vai arī «Tu taču nevarēji pieļaut, ka es te visu aizlaižu postā». Kad bijām nonākušas līdz tulpju apčubināšanai, māte mani uzrunāja: «Skaties, Vēra! Tavs vectētiņš atstājis mums smalkas instrukcijas, kā katru ziedu kopt.» To sakot, viņa man pasniedza aprakstītu papīra lapu, kas bija rūpīgi ievīstīta celofāna maisiņā. Es atcerējos, ka šādos maisiņos vectētiņš glabāja konfektes, ar kurām cienāja mūs, bērnus. Vēlāk, kad apskatīju visus maisiņus ar instrukcijām, ievēroju, ka uz dažiem vēl palikušas konfekšu iepakojuma cenas.»
Vēra pēkšņi apklusa, un Karloss saprata, ka viņai ir vajadzīgs mirklis, lai izžūtu dedzinošās asaras acīs. Kā allaž, vīra klātbūtnē brīvi plūst pār vaigiem viņa tām neļāva. «Viņš rudenī, kad zied Miķelīši, līdzās katra zieda sīpolam bija ieracis instrukciju.» Vēras sejā parādījās vājš smaids. «Tajā sīki un smalki bija izklāstīts, kā kopt katru ziedu. Jā, katru!» viņa uzsvēra. «Viņš pazina katru ziedu dārzā, zināja, ka šim rododendru krūmam daudz labāk patīk, ja to laista vakarā, taču, lūk, šīs pusdienziedes vajadzētu pārstādīt, jo, kad rožu krūms iziet ziedos un met pār tām ēnu, tās mēdz aizvērties. Tām patīkot saulaināka vieta. Bet šai saulespuķei ik pa laikam vajadzīgs uzmundrinājums, tā vēl ir pavisam jauna. Šķiet, viņš zināja katra zieda raksturu… Un instrukcijā, kas bija ierakta līdzās sniegpulkstenīšu pudurītim, bija teikts: «Varat iesākt tās uzrunāt jau februāra sākumā, varbūt, ka atvedīs jums pavasari ātrāk.»»
Vēra atkal apklusa, taču šoreiz klusums neieilga, un viņa turpināja: «Vectētiņš ļoti labi zināja, ka šajā mājā nav neviena, kas zinātu kaut vai puķkopības pamatus, tāpēc bailēs, ka viņa mīlestība – krāšņais dārzs – iznīks, viņš mums atstāja visas šīs instrukcijas. To viņš izdarīja rudenī…» Vēra skumji nomurmināja. «Taču rudenī viņš vēl bija spēka pilns. Nekas, pilnīgi nekas neliecināja, ka pavasari viņš vairs nepiedzīvos. Slimība bija pēkšņa, un vectētiņš aizgāja nepilnas divas nedēļas pēc saslimšanas ar pneimoniju. Un ziemā, kad zeme ir sasalusi, viņš nebūtu spējis uzrakt zemi, lai noglabātu instrukcijas. Tas nozīmē tikai vienu – kaut kā vectētiņš skaidri zināja, ka mirs. Prātā esmu pārcilājusi arī iespēju, ka varbūt, būdams gados, kad nāvi jau sāk gaidīt kā kavējošu ciemiņu, viņš katru gadu rudenī ieraka zemē instrukcijas?» Vēra vairāk sev nekā uzcītīgajam klausītājam jautāja. «Taču kā tad izskaidrot to, ka pēdējā rudens dienā, kad mēs ar vecotēvu staigājām pa dārzu, viņš man sacīja: «Pavasarī, kad uzziedēs tulpes un narcises, es spēlēšu ar tevi paslēpes. Tu staigāsi pa dārzu, un es būšu paslēpies.» «Bet kur? Kur tu būsi paslēpies, vectētiņ?» es viņam vaicāju. «Es būšu tepat aiz balto ceriņu krūma,» viņš mīļi sacīja. «Vai varbūt aiz lillā ceriņiem, vai varbūt notupies aiz mūžzaļajiem rododendriem… Tu mani neredzēsi, bet es būšu tepat!»
Nākamajā dienā uzsniga pirmais sniegs, pārklājot visu dārzu ar baltu paklāju. Ziema bija gara un auksta, un pavasarī, tikko bija nokusis sniegs, es gāju dārzā spēlēt paslēpes ar vecotēvu,» to sacījusi, Vēra ievilka dziļi elpu. Viņai atkal bija vajadzīgs mirklis, pareizāk sakot, tas bija vajadzīgs acīs degošajām asarām. «Tāds viņš bija,» Vēra teica un rūgti piebilda, «mans mazliet jukušais vecaistēvs, kas vakaros pirms miega pagatavoja sev tēju, pareizāk sakot, ielika tējas maisiņu krūzē, lai no rīta atliktu tikai uzlietu karstu ūdeni, it kā viņam būtu kaut kur jāsteidzas. Taču jāsteidzas nebija, laika tējas pagatavošanai viņam bija daudz… Mans vecais tēvs, kas mēdza sarunāties ar ziediem dārzā un pielabināties mazbērniem ar konfektēm, nebija jucis,» Vēra vēlreiz rūgti sacīja, «viņš bija tikai mazliet dīvains, bet tādi – mazliet dīvaini – mēs taču esam visi.»
Vēra ielūkojās vīram sejā un pārliecināti sacīja: «Es ticu tam, ka cilvēks spēj sajust savu nāvi!»
Karloss, mīļi uzsmaidījis Vērai, apstiprinoši pamāja ar galvu. «Tagad arī es tam ticu,» viņš sacīja.
***
Nākamajā rītā Karloss devās līdzi Vērai un dēlam pie bērnu ārsta. Apskatījis zēnu un secinājis, ka tas saķēris vīrusu, kas šobrīd klejo pa bērnudārzu, viņš apbalvoja zēnu par drosmīgu apskates izturēšanu ar C vitamīna konfekti. Svens par to bezgala priecājās un sacīja, ka rīt atkal iešot pēc konfektes.
«Viņš tagad katru dienu gribēs nākt uz apskatēm,» Vēra jokoja.
«Nu katru dienu slimot gan nevajag, Sven!» ārsts smējās.
Aizvedis sievu ar bērnu mājās, Karloss devās uz darbu un, kad steidzamie darbi bija apdarīti, pārsteidza Robertu, sacīdams, ka nolēmis vēlreiz runāt ar upuru piederīgajiem.
«Bet kāpēc? Mēs taču ar viņiem jau runājām!» Roberts uzsvērti teica.
«Pēc Vasīlija Ārčera pierakstu izlasīšanas es pieļauju, ka, iespēēējams,» pēdējo vārdu Karloss speciāli stiepa, «viņš slepkavu pazina vai vismaz nojauta, kurš tas varētu būt, tāpēc gribu aprunāties par pārējiem upuriem.»
«Nu nezinu, Karlos…» Roberts šaubījās, taču izmeklētājs Ventlijs savos plānos parasti bija nelokāms, un šī reize arī nebija izņēmums. Izmeklētājs ļoti labi apzinājās, ka šajā situācijā, kurā viņiem nebija nekādu pavedienu, upuri bija vienīgā saikne ar slepkavu. Izlēmis apskatīt upuru dzīvesvietas un neoficiālā gaisotnē aprunāties ar to ģimenēm, Ventlijs cerēja tuvāk iepazīt pašus upurus, tāpēc mudināja Robertu taisīties ceļā.
Pēc nepilnas stundas brauciena viņi šķērsoja nelielā ciematiņa, kurā dzīvoja Sandra Dominika, robežu. Tas bija līdzīgs citiem ciematiņiem, kas, pamīšus izkārtoti, atradās 100 kilometru rādiusā ap Kronsvelu. Nedaudz nomaldījušies, nobraucot no šosejas, viņi kādu laiku devās nepareizā virzienā, taču, nogriežoties nākamajā krustojumā pa kreisi, bija nonākuši pie Dominiku ģimenes mājas.
Koptās privātmājas pagalmā viņus sagaidīja vācu aitu suns. Tas brīvi skraidīja ap automašīnu, skaļi riedams un zibinādams baltos zobus. Ventlijs dažas reizes nospieda skaņas signālu, un brīdī, kad izmeklētāji jau sāka prātot, ka mājā neviena nav, ārdurvis pavērās un uz kāpnēm iznāca Sandras Dominikas meita.
Kad bija izstāstījuši atbraukšanas iemeslus, viņi tika laipni ieaicināti namā.
«Es jums pagatavošu tēju,» Luīze Dominika sacīja. Viņa bija aptuveni divdesmit astoņus gadus jauna, un jau toreiz, viņu pirmajā tikšanās reizē, Ventliju bija pārsteigusi meitas apbrīnojamā līdzība ar mirušo māti. Abām bija dabīgi gaiši mati un dziļas, nedaudz garenas pelēkas acis, kas glīti kontrastēja ar mazliet uzraukto degunu. Viņa īsu brīdi nozuda virtuvē, ļaudama izmeklētājiem netraucēti apskatīt apkārtni.
«Ārā gan labāk neejiet, Nemo nav pārāk draudzīgs pret svešiniekiem,» viņa bija piekodinājusi, caur logu norādīdama uz vācu aitu suni, kas pagalmā nervozi ošņājās gar svešo auto.
(Turpinājums sekos)
