(Turpinājums)
«Apziņa…» Vēra mazliet samulsa, taču ātri vien saņēmās un paskaidroja: «Jā, tieši apziņa, ka, izlemjot par laulības šķiršanu, es vairs nebūtu laba māte. Karloss ir brīnišķīgs tēvs, viņš ir arī labs vīrs,» viņa jau atkal samulsa. «Nu, viņš mani nesit,» Vēra vāji iesmējās. «Viņš nav slikts cilvēks, taču laika gaitā mana piesaiste viņam ir pārtrūkusi, un es esmu pārliecināta, ka tas nav noticis bez viņa paša līdzdalības, tomēr…» Vēra atkal aizdomājās un, īsu laika sprīdi klusējusi, turpināja: «Es esmu pārliecināta, ka palikt labai mātei šobrīd man šķiet vispareizāk.»
«Jūs paliksiet kopā ar vīru dēļ bērna? Atgādiniet, lūdzu, cik jūsu dēlam ir gadu?» Pēkšņi Vēra ārsta balsī saklausīja kaut ko līdzīgu neapvaldītai interesei. Viņa cieši uzlūkoja ārstu, kurš nopietni vērās sievietē. «Divi, bet viņam drīz jau būs trīs gadi. Un, jā, kā jau es sacīju, paralēli tam, ka esmu izlēmusi par labu bērnam labvēlīgai videi, esmu nolēmusi veikt korekcijas pati savā dzīvē, jo, kā jau minēju, šķiet, man kaut kā ir par maz…»
«Proti?» Millers drosmīgi vaicāja.
«Man taču ir tikai trīsdesmit gadu,» viņa mazliet koķeti sacīja. «Es nevēlos atlikušo dzīvi nodzīvot, aizmirstot, ka esmu sieviete, tāpēc atradīšu savai dzīvei zaudēto garīgo piesaisti. Es vairs neēdīšu nebaudāmu ēdienu tikai tāpēc, ka tas ir veselīgs. Un, kas ir pats galvenais, – es vairs nestāvēšu dīkstāvē,» Vēra nopietni sacīja un pārliecinoši uzsmaidīja ārstam.
***
Vairāk nekā desmit minūtes nogaidījuši pie Kristīnas Hemingas vecāku mājas, izmeklētāji secināja, ka mājās neviena nav. Ventlijs jau grasījās zvanīt kādam no vecākiem, lai norunātu tikšanos policijas iecirknī, kad no pretējā ielas pusē esošās mājas vārtiem iznāca kundze.
Karlosss izkāpa no auto un steidzīgi devās klāt. «Labdien,» viņš pieklājīgi uzrunāja Hemingu kaimiņieni. Sieviete aizdomīgi uzlūkoja vīrieti un izteikti bailīgi atņēma sveicienu. «Vai jūs gadījumā nezināt, kur mēs varētu sastapt Heminga kundzi ar kungu?»
Sieviete ar skatienu novērtēja situāciju – no galvas līdz kājām nopētījusi svešinieku un pievērsusies melnajam auto, kas atradās uz piebraucamā ceļa pie Hemingu mājas, viņa negribīgi novilka: «Es nezinu…»
Izmeklētājs Ventlijs pēkšņi saprata sievietes neuzticēšanās iemeslu. Visu miestu nupat bija pāršalkusi skaļā slepkavība, un, kaut arī pastrādāta pilsētā, kas atrodas vairākus desmitus kilometru tālu, tomēr bailes pavisam noteikti ir nonākušas arī līdz šejienei.
Vīrietis lēni izņēma no maka apliecību un stādījās priekšā:
«Mēs esam izmeklētāji. Gribējām uzdot dažus jautājumus Kristīnas Hemingas vecākiem.»
«Āaaa,» sieviete novilka, tomēr viņas sejā joprojām bija manāms kaut kas no iepriekšējās neuzticības. «Heminga kungs ir darbā, bet kundzi jūs varēsiet sastapt kapsētā. Viņa katru dienu tur iet.» To sacījusi, sieviete, lieki nekavējoties, uzkāpa uz velosipēda un, aši pamājusi ar galvu, tādējādi atbildot uz Ventlija atsveicināšanos, prom bija.
Vēlais rīts bija saulains, tomēr iztālēm pie horizonta bija samanāmi tumši mākoņi, kas solījās atnest negaisu. Piebraucot pie kapsētas, izmeklētāji uzreiz sazīmēja Gvendolīnu Hemingu, kas, nedaudz iešķiebusi galvu uz vienu pusi, nekustīgi stāvēja pie milzum daudz ziediem klātā kapa. Īsu brīdi vilcinājušies, vīri tomēr izlēma iet pie viņas, nevis gaidīt, kad sieviete nolems doties prom no kapsētas. Klusi, kā jau kapsētā pienākas, abi devās Kristīnas Hemingas atdusas vietas virzienā.
«Labdien!» Ventlijs drosmīgi uzrunāja.
Sieviete pirmajā mirklī šķita izbrīnīta, ieraugot abus izmeklētājus, taču pārsteigumu saraudātajās acīs veikli nomainīja bāla cerība. Nedodot laiku, lai nācēji paskaidrotu savas vizītes mērķi, viņa caur degunu izšņukstēja: «Jūs viņu notvērāt? To slepkavu…»
«Diemžēl vēl ne,» Ventlijs sev neierasti kautri bilda. Skaudri apzinādamies, ka šajā saulainajā vasaras rītā bēdu sagrautajai mātei, kas spiesta stāvēt pie sava bērna kapa, jelkāda taisnošanās izklausītos kā naža dūriens dvēselei, viņš steidza paskaidrot: «Mēs gribētu uzdot dažus jautājumus par Kristīnu.
Gvendolīna vīlusies uzlūkoja abus izmeklētājus, kas plecu pie pleca stāvēja iesāņus no viņas, un ar vienaldzīgu skatienu atkal pievērsās ziediem klātajam kapam. Tikai tagad Ventlijs pamanīja pieminekli, kas atradās pie kapa. Uz tā bija izgrebts meitenes portrets, kas pietupusies vējā plandošiem matiem lūkojās kaut kur tālumā. Līdzās attēlam bija arī kāds uzraksts, kuru, saules apžilbināts, Ventlijs nespēja salasīt.
«Ko jūs gribat zināt? Vai tad mēs jau gana nepastāstījām?» viņa mazliet īgni vaicāja.
«Vai jums ir kāda ideja, kāpēc Kristīna būtu vēlējusies apmeklēt jaunuzceltās pilsētas domes ēkas atvēršanas banketu?» Ventlijs nopietni jautāja.
«Jā, mūs ar vīru informēja, ka viņa esot tur redzēta vakarā pirms slepkavības,» Gvendolīna rūgti sacīja. «Mēs daudz par to domājām un spriedām, taču pie sev ticamiem iemesliem nenonācām,» to izteikusi, sieviete apklusa, taču spēji atkal iesāka: «Joprojām nepamet sajūta, ka meitene, kas tika redzēta tajā banketā un pēc tam alkohola reibumā iegāja viesnīcā, nav mūsu Kristīna. Redziet,» viņa pievērsās abiem vīriešiem, «tas nemaz nebūtu viņai raksturīgi,» sieviete cieši lūkojās izmeklētājos, it kā vēlētos pārliecināt par sevis sacīto.
(Turpinājums sekos)
