(Turpinājums)
Kad Pīters Grīnbergs bija projām, izmeklētājs pie sevis nikni šķendējās par mēra divkosīgo labsirdību un pretimnākšanu, taču ļoti labi saprata, kāpēc tas pēkšņi apsviedis kažoku otrādi. Tuvojās vēlēšanas un, lai gan ļoti labi apzinādamies, ka uz otru termiņu neievēlēs, tomēr bez cīņas viņš padoties nebija nolēmis. Devis solījumu Ventlijam, ka nākamā ēka, kas tiks rekonstruēta, ja paveiksies vēlēšanās, būs policijas iecirknis, mērs neaizmirsa piekodināt, lai izmeklētājs neaizmirst par to informēt arī pārējos kolēģus.
Karloss apsēdās pie galda un smagi noskatījās uz nekārtīgajām papīra kaudzēm sev priekšā. Viņš pakasīja niezošos bārdas rugājus un aizdomājās, ka gluži tāpat kā haosā, kas valdīja uz galda, arī dzīvē, kā viņam pašam šķita, visās iespējamajās jomās ir iestājies milzīgs haoss. Un šā visa haosa centrā – viņš, bārdu noaudzis, naktīs slikti guļošs vīrietis, kura laulība jūk un brūk tikpat strauji, cik izdziest pēdējās cerības tuvākajā laikā atrast maniaku, kas iedveš bailes pilsētas iedzīvotājos.
Kad galds bija kaut nedaudz sakārtots, Karloss paņēma monētas un vērīgi tās apskatīja. Gluži kā puķu tirgotājas stāstītajā leģendā uz vienas bija attēlots ratu pajūgs, uz otras – trīs sievietes, bet uz trešās – siluets. Tumšās garās drānās tērpts vīrieša siluets, tā seja nebija redzama, jo pār to noslīdējusi kapuce. Karloss vairākas reizes pagrozīja monētas rokās un, nespēdams izdomāt, ko nozīmē šie simboli un ko savādie ieraksti sirmgalvja bloknotā, aizsmēķēja cigareti. Viņš bija ievilcis dažus dūmus, kad iezvanījās telefons. Negribēdams izlaist no rokām nedz cigareti, nedz monētas, Karloss aši paķēra mobilo telefonu, nemaz nepalūkojies, kas ir zvanītājs.
«Izmeklētājs Ventlijs klausās,» viņš, kā allaž nopietni, atbildēja. «Labdien, izmeklētāj Ventlija kungs,» balss klausulē lielā cieņā, uzsverot ikvienu vārdu, sacīja. Karloss iesmējās par tādu bezgala pagodinošu uzmanības izrādīšanu. «Ar ko man tas gods runāt?» viņš, moži turpinādams uz tādas pašas nots, jautāja. «Nuuu?» balss izbrīnīti novilka. «Vai tad izmeklētāja kungs vairs savu miesīgu māti neatpazīst?» «Āaaa, tā esi tu?» viņš, tēlodams pārsteigumu, iejautājās. «He, he, he,» māte iesmējās, taču tūlīt viņas balss izmainījās: «Tu pavisam par mani esi aizmirsis, ciemos neatbrauc un nepiezvani,» sieviete žēlojās.
Karloss smagi nopūtās. «Piedod, māt! Es gan zinu, ka tas nav nekāds attaisnojums, taču man šobrīd ir ļoti, ļoti saspringts laiks,» viņš uzsvērti sacīja. «Daudz darba?» māte jautāja, taču, nedevusi laiku dēlam atbildēt, turpināja: «Es dzirdēju par tām slepkavībām viesnīcā.» «Aha, tā ir,» viņš drūmi novilka, «bet nerunāsim par darbu, labāk pastāsti, kā tev iet?»
«Ai, ko nu man? Man kā jau man, vecums nenāk viens un horizontālā stāvoklī joprojām jūtos daudz pārliecinātāka nekā vertikālā,» viņa jokojās, «bet stāsti, kā Vērai un kā manam mazajam Kāpēcītim?»
Dēls vēlreiz smagi nopūtās, pēkšņi bija kļuvis grūti runāt. Ievilcis atkal elpu, viņš mierīgi un nedaudz stiepti sacīja: «Labi, viņiem viss labi. Dzīvojas. Svens iet dārziņā, zīmē un ar interesi dara visas tās lietas, kas viņa vecumā būtu jādara. Vērai… labi. Viss kārtībā.»
Māte, pat vairāku desmitu kilometru attālumā, gluži vai sajutusi drūmo dēla noskaņojumu, jautāja: «Kā viņai veselība?» «Labi, viņa atkal apmeklē savu ārstu. Šķiet, viss ir kārtībā,» Karloss izvairīgi sacīja. «Aha,» māte rūgti novilka, «zini, es te tā padomāju… Nu traki gribas jūs visus satikt. Varbūt es varētu aizbraukt ciemos pie jums uz Kronsvelas pilsētas svētkiem?»
«Bet, protams, māt, kāda runa! Tas patiešām būtu lieliski!» Karlosa balss pēkšņi skanēja priecīgi un moži. «Tad es, visticamāk, ieradīšos sestdien no rīta puses ar autobusu,» māte sacīja. «Jā, var arī tā, bet, ja tu vēlies es tev varu aizbraukt pakaļ,» dēls pieklājīgi piedāvāja. «Nē, Karlos, nē, no ko gan tu tādu gabalu mērosi! Pie tam manam slinkajam vertikālajam stāvoklim neliela sakratīšana autobusā nāks tikai par labu,» viņa, joprojām smejot, atteica.
«Kā gribi. Ja tomēr pārdomā, dod ziņu.» «Labi, bet tu nepārstrādājies,» māte mīļi runāja, «un pasveicini Vēru un noteikti sabučo manu Kāpēcīti,» viņa stingri piekodināja.
Apsolījies sabučot mātes mīļoto mazdēlu un pasveicināt Vēru, viņš atvadījās un nolika klausuli.
* * *
Izstaigājis Kronsvelas baznīcu, Ventlijs jau grasījās doties projām, kad dievnamā ienāca baznīcas māsa. Pievērsusies nelielajam sveču altārim pie ieejas, viņa likās nemanām vīrieti. Karloss, negribēdams izbiedēt sievieti, tuvojoties dažas reizes pieklusināti ieklepojās. Mūķenes tērpā ģērbtā sieviete garlaikoti palūkojās un vienaldzīgi turpināja kārtot sveces trauciņos. «Es atvainojos,» Ventlijs to uzrunāja. Neatbildējusi viņa mēmi uzlūkoja vīrieti. «Vai es varētu sastapt priesteri Collenkofu?» Saklausījusi jautājumu, māsa atkal novērsās un, salikusi vēl dažas sveces trauciņā, sacīja: «Viņš ir sakristejā.»
«Aha, paldies,» Karloss Ventlijs pateicās un, izgājis no dievnama, devās nelielās blakus ēkas virzienā. Nonācis sakristejā, izmeklētājs sastapa priesteri gatavojamies dievkalpojumam.
«Negribēju jūs iztraucēt, taču man ir vajadzīga jūsu palīdzība,» Karloss pieklājīgi sacīja.
«Jā, jā lūdzu,» priesteris bija atsaucīgs, tūlīt piedāvādams Karlosam atsēsties.
(Turpinājums sekos)
