(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Vai jums ir auksti?» viņa jautāja, sajuzdama, cik ledus aukstas ir rokas, kas to skar.
«Nē…» balss tumsā klusi sacīja.
Pēc klusuma mirkļa, kurā viņa priecājās par atgūto dzirdi un spēju just, balss atkal ierunājās: «Tagad atver acis.»
Viņa mirkli vilcinājās, taču beidzot tomēr atvēra acis. Visapkārt valdīja tumsa, taču nu jau bija iespējams saskatīt formas. Viņa tupēja uz grīdas, kas kādu mirkli turpinājās, līdz beidzās kaut kur priekšā. Viss bija tik blāvs. Viņa lūkojās uz blāvajiem režģiem, kas savienojās ar kaut ko augšā un beidzās lejā, tajā vietā, kurā iesniedzās grīda. Viņa pagriezās un palūkojās sāņus, arī tur bija režģi, tāpat kā otrā pusē un aiz muguras. Viņa pēkšņi attapās tupam milzīga būra kreisajā stūrī.
«Kas?…» Viņa izberzēja acis un palūkojās sāņus. Lai gan redzi viņa vēl līdz galam nebija atguvusi, tomēr spēja saskatīt, ka netālu atrodas pavecs vīrs un pa diagonāli no tās uz grīdas tup pusmūža sieviete.
«Kur mēs esam?» viņa satraukti vaicāja, uz ko vecais vīrs pavisam mierīgi atbildēja: «Tepat vien esam…» Vecā vīra balsī viņa pēkšņi atpazina runātāju tumsā.
***
Izmeklētājs Ventlijs tupēja pie asins pleķa uz koka grīdas un lūkojās nelielajā smērējumā, kas izveidojies, slepkavam iekāpjot asins peļķē.
«Tas ir tik bezformīgs,» Roberts, notupies blakus kolēģim, bikli sacīja. «Eksperti nespēja noteikt nekādu saistību ar jelkādiem apaviem. Pie tam, ja reiz tas iekāpa asins peļķē, tad pēdu nospiedumiem bija jāpaliek, viņam aizejot.»
«Aha…» Karloss novilka. «Vai jūs jau runājāt ar administratoru?» viņš painteresējās.
«Jā, taču viņš neko neesot manījis.»
«Es pats labprāt ar viņu aprunātos,» izmeklētājs sacīja.
«Tad ejam,» Roberts mudināja un devās uz izeju.
«Ej, es vēl mirkli uzkavēšos.»
Kad Roberts bija aizgājis, Karloss nostājās pretim gultai un lūkojās tajā, it kā censtos saprast, kas šeit atgadījies. Viņš vairākas reizes apstaigāja gultu un lūkojās asins traipos. Asiņainā kontūra skaidri liecināja, ka sieviete nogalināta miegā. Nekādu pretošanās pēdu. Poza, kādā viesnīcas darbinieki to atrada, bija gluži tāda pati, kādā tā gulēja mazu brīdi, pirms asmens pāršķēla tās kaklu. Viņa viņu pat neredzēja… Ventlijs domīgi lūkojās gultā. Gluži tāpat kā iepriekšējie divi upuri… Vīrietis piegāja pie numuriņa durvīm un tās klusi pavēra. Tās nočīkstēja, ne pārāk skaļi, taču dzirdami. Viņš atkārtoja eksperimentu vēlreiz. Pietiekami skaļi, lai to dzirdētu… Bet ja miegs ir ļoti ciešs? Viņš prātoja. Kristīnas Hemingas miegs varēja būt ciešs, jo viņa bija stiprā alkohola reibumā, taču pārējo divu upuru?
«Karlos, ar tevi grib runāt,» no koridora māja Roberts.
Izmeklētājs kārtīgi noslēdza 17. numuriņa durvis un devās prom.
«Labdien, es esmu viesnīcas menedžeris. Es gribētu zināt, kad mēs varēsim atvērt viesnīcu, jūs taču saprotat, ka runa ir par ienākumiem…»
«Nē, es nesaprotu,» Karloss nopietni atbildēja.
Menedžeris samulsa par šādu reakciju un grasījās ko sacīt, taču izmeklētājs Ventlijs pagriezās un devās prom.
Karloss sēdēja savā kabinetā un iepazinās ar patologanatoma slēdzienu, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.
«Jā, lūdzu,» Karloss atbildēja uz klauvējienu.
«Vai mēs varam aprunāties?»
«Žanete? Ko tu šeit dari?» Karloss nepārspīlēti nikni vaicāja.
«Tu neesi zvanījis,» gara auguma tumšmate ar mazliet uzrauktu degunu nīgri sacīja un demonstratīvi iesēdās apmeklētāju krēslā pretim vīrietim.
«Kāds pārsteigums, ka es neesmu zvanījis,» vīrietis nikni novilka.
«Es dzirdēju par tām slepkavībām. Esot vēl viens upuris?»
«Tu zini, ka es par to nevaru runāt.»
«Nu labi, labi,» viņa atvairījās. «Tad parunāsim par ko citu. Kā klājas Vērai?»
«Kā vienmēr – ļoti labi!» Karloss pievērsās patologanatoma slēdzienam, tādējādi norādot, ka negrasās ar viņu apspriesties par savu sievu.
Sieviete piecēlās un, apgājusi ap galdu, aizstājās Karlosam aiz muguras. Koķeti uzlikusi rokas tam uz pleciem, viņa grasījās tos masēt, kad negaidīti vīrietis strauji piecēlās kājās, tādējādi liekot saprast, ka sievietes klātbūtne tam ir nepatīkama.
«Man ir daudz darba, tāpēc, lūdzu, ja tev nav nekas svarīgs sakāms, ej prom!» viņš mazliet nikni norādīja uz durvīm. Žanete dusmīgi palūkojās uz vīrieti un sacīja:
«Labprāt iešu!»
Viņa demonstratīvi soļoja pār telpu, līdz nonāca pie durvīm un pagriezusies viltīgi teica:
«Pa taisno pie tavas sievas! Čaaau!»
Karloss ievilka dziļi elpu un ar rokām atspiedās pret galda malu. Garā tumšmate Žanete bija kļūda, kuru viņš pieļāva vairāk nekā pirms diviem gadiem, taču cīnīties ar tās sekām nācās vēl aizvien.
«Karlos!» Roberts pabāza galvu pa neaizvērtajām durvīm. Mirkli noskatījies koridora virzienā, kur, gurnus pārāk izteiksmīgi šūpojot, aizgāja Žanete, viņš beidzot pievērsās Ventlijam:
«Administrators atnācis.»
«Aha,» izmeklētājs Ventlijs pamāja ar galvu. «Tūlīt iešu.»
***
Vēra nolikusi mazuli gulēt diendusā, nokāpa lejā un devās uz virtuvi, lai izkrāmētu iepirkumu maisiņu. Ātri salikusi produktus ledusskapī, viņa rūpīgi iztina no kioskā nopirktās avīzes brendija pudeli. Aiznesusi to uz viesistabu un, kā ierasts, paslēpusi sekcijā aiz vaska sveces, viņa grasījās gatavot vakariņas, kad uzmanību piesaistīja uz galda atstātā avīze. Tas bija jaunākais «Kronsvelas Ziņu» izlaidums. Pašā pirmajā lapā lieliem melniem burtiem bija raksts «VIESNĪCAS MANIAKAM TREŠAIS UPURIS».
Sieviete apsēdās pie virtuves letes un sāka lasīt.
«Kronsvelu atkal satricinājusi slepkavība. Pirmdienas pēcpusdienā viesnīcā «Conte Kronsvela» kādā no numuriņiem atrasts jaunas sievietes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Neoficiāli avoti ziņo, ka sievietei bijusi pārgriezta rīkle. Savukārt galvenais izmeklētājs viesnīcas maniaka lietā Karloss Ventlijs, atbildot uz reportieru jautājumiem, sacīja, ka izmeklēšana vēl ir sākumstadijā un tāpēc esot par agru saistīt šos notikumus.
Kā iepriekš ziņots, 24. aprīlī vienā no viesnīcas «Conte Cronsvela» numuriņiem tika atrasts sirmgalvja līķis, tā nāve iestājusies, asam priekšmetam pāršķeļot miega artēriju. Pēc šīs slepkavības tika izvirzītas visdažādākās teorijas par slepkavu, tā motīviem un pieļauta pat pašnāvības iespējamība, taču visas teorijas pagaisa, kad apmēram mēnesi vēlāk, 15. maijā, tajā pašā viesnīcā tika atrasts otrs līķis – pusmūža sieviete. Arī šim upurim nāve iestājusies miega artērijas pāršķelšanas rezultātā.
Pagājuši jau gandrīz trīs mēneši kopš pirmās slepkavības, taču ar oficiāliem skaidrojumiem varas iestādes klajā vēl nav nākušas.»
Vēra domīgi pāršķīra nākamo lapaspusi. Tajā bija stāstīts par jaunuzceltās domes ēkas prezentāciju, kurā pilsētas mērs Grīnbergs kārtējo reizi bija «spīdējis» ar savām lieliskajām oratora spējām. Sieviete atcerējās pirmo reizi, kad apmēram pirms četriem gadiem klātienē bija satikusi Pīteru Grīnbergu. Tā bija viena no daudzajām oficiālajām pieņemšanām, kuras labprāt rīkoja mērs. Uz to bija uzaicināts arī izmeklētājs Ventlijs ar ģimeni. Vēras iespaids par Kronsvelas mēru droši vien daudz neatšķīrās no citu vienkāršo cilvēku domām par pusmūža vīrieti. Ārkārtīgi ieturētās manieres un allaž mazliet piepaceltā galva liecināja par augstprātību un hronisku savu spēju pārvērtēšanu. Pēc īsas sarunas, kurā izskatīgais, mazliet apaļais kungs atļāvās salīdzināt izmeklētāja Ventlija pēc uzbūves smalki veidoto sievu ar kādu sen mirušu aktrisi, par kuru viņa nebija pat dzirdējusi, Vēras priekšstats par pilsētas mēru kā cilvēku bija pavisam sagrauts. Tā vietā, lai izteiktu kādu pavisam ikdienišķu, banālu glaimu, tas izvēlējās dižoties ar savām zināšanām kino jomā. ◆
(Turpinājums sekos)
