(Turpinājums, sākums 2. jūlija «Ziņās»)
«Vai tev ir kāds pavediens viesnīcas lietā?» Vēra apjautājās pie vakariņu galda.
«Tu zini, ka es nevaru par to daudz runāt,» vīrs pieklājīgi sacīja. Sieviete, mirkli bakstījusies šķīvī ar ēdienu, pēkšņi rūgti sacīja:
«Nu, jā, es taču varētu par izmeklēšanas gaitu kādam pastāstīt. Iešu pa ielu un izstāstīšu to pirmajam pretimnācējam, ņemot vērā, ka šajā sasodītajā pilsētā man ir ļoti daudz draugu, ar kuriem dalīties šajā ārkārtīgi svarīgajā informācijā.»
«Vēra, lūdzu, nerunāsim par to. Es esmu mājās un nevēlos runāt par darbu, un tam nav nekāda sakara ar to, ka es negribētu to stāstīt tev,» pamanījis sievā melno neapmierinātības gulbi, kurš jau atkal nosēdies Vēras nemierīgajā emociju ezerā, lai uzkrātu spēkus, pirms doties tālākā ceļā, Karloss iecietīgi paskaidroja. Šādās situācijās viņš bija pamanījies kļūt apbrīnojami iecietīgs un pārspīlēti pieklājīgs, baidīdamies, ka reiz melnais putns sievas trakojošajās emocijās samērcēsies tiktāl, ka nespēs vairs celties spārnos. Karloss jau ļoti sen bijās, ka milzīgā neapmierinātība, kas tik bieži mēdza ieperināties sievā, reiz paliks tajā uz visiem laikiem kā melns gulbis, kas, nespēdams cīnīties ar spēcīgajām straumēm ezerā, noslīks, tādējādi padarot Vēras emocijas par savu mūžīgās atdusas vietu.
«Tavs vārds ir minēts šīsdienas avīzē,» kad galds bija nokopts, sieviete sacīja un sniedza vīram jaunāko «Kronsvelas Ziņu» izlaidumu.
«Aaaa, tavs vīrs ir slavens,» viņš mazliet koķeti teica. Vēra mazliet uzsmaidīja vīram un tikpat koķeti sacīja:
«Ne tik slavens kā mērs Grīnbergs, viņa vārds šajā avīzē minēts vairākas reizes.»
«He, he, es negribētu kļūt tik slavens kā tas pašapmierinātais vīrs.»
«Dod tētim buču, jādodas pie miera,» Vēra, izņēmusi no ēdamkrēsla Svenu, pieliecās ar to tuvāk Karlosam. Vīrietis, mīļi noskūpstījis mazuli, novēlēja tam labu nakti un, ar skatienu pavadījis abus aizejam, slinki pievērsās avīzei.
«Nu, Sven, laiks čučēt,» Vēra sacīja, mīļi apsedzot mazuli ar segu.
«Svens negib cuceet,» mazais skaļi sauca.
«Grib, grib,» māte to mudināja. «Rīt atkal būs jauna diena, dosimies atkal uz parku, varēsi trenkāt savus baložus.»
«Svens netenkā puninus. Svens miilo puninus,» bērns mazliet aizvainoti sacīja.
«Labi, labi, tad varēsi mīļot savus putniņus,» Vēra noskūpstīja mazuli un, piekodinājusi gulēt saldi, izgāja no dēla istabas.
Karloss domīgi vērās avīzē, vēlreiz un vēlreiz pārlasīdams rakstu par slepkavībām viesnīcā.
«Vai tad jūs nevarat pastiprināt apsardzi pie viesnīcas, galu galā tā taču šajā pilsētā ir tikai viena,» Vēra, nonākusi lejā un atstutējusies ar muguru pret bāra leti netālu no vīra, sacīja. «Viņš slepkavības ir veicis vienā un tajā pašā viesnīcā, loģiski šķiet, ka nākamā iespējamā arī notiks turpat.»
Nesaņēmusi atbildi, viņa piegāja mazliet tuvāk vīram, kurš joprojām izmisīgi urbās avīzē, un grasījās ko sacīt, kad pēkšņi Karloss, it kā nedzirdēdams sievas sacīto, Vērai par pārsteigumu bilda:
«Kad šis viss beigsies…» viņš ar pirkstu zīmīgi iebakstīja rakstā par slepkavībām un turpināja: «mēs dosimies ceļojumā. Uz kurieni tu gribētu braukt?»
Vēra samulsusi uzlūkoja vīru, kurš, acis nenovērsis, cieši lūkojās avīzē.
«Kāpēc tu domā, ka es gribu doties ceļojumā?»
«Mēs ļoti sen nekur neesam bijuši,» viņš iesāka, taču nepaspēja turpināt teikumu līdz galam, jo Vēra pēkšņi nikni jautāja:
«Vai tu domā, ka aizbēgsi?»
Karloss, it kā pēkšņi atjēdzies, palūkojās uz Vēru, kas, atstutējusies pret letes malu, cieši vērās viņā.
«Aizbēgšu? No kā?»
«Tu ļoti labi zini, no kā,» sieviete nopietni, taču savaldīgi sacīja. Karloss piecēlās kājās un spēra dažus soļus, līdz bija pavisam tuvu sievai.
«Es negribu bēgt. Pat ja es gribētu, es to nespētu. No tā, kas noticis, aizbēgt nav iespējams,» viņš nopietni sacīja, skaidri apzinādamies, par ko runā sieva. «Es tikai gribu, lai mēs visi kopā kaut kur aizbrauktu, atpūstos, pavadītu laiku kopā kā ģimene.»
«Ģimene?…» Vēra ironiski novilka. «Tātad mums ir ģimene?»
«Nu, protams, ka mēs esam ģimene!» viņš, mazliet pārsteigts par sievas jautājumu, pārliecināti sacīja. «Mēs jau septiņus gadus esam ģimene,» viņš mīļi sacīja un aizskāra tās vaigu. «Tev ir aizmirsies, dūjiņ?» vīrietis koķetēja.
«Jau septiņus gadus…» Vēra domīgi novilka. «Nē, tā nav, ne septiņus gadus. Piecus gadus, tik ilgi mēs bijām ģimene, pēc tam tu likies gultā ar to palaistuvi un mēs pārstājām būt ģimene.»
«Vēra, es tevi lūdzu, mēs esam par to runājuši simtām reižu…» Karloss mazliet garlaikoti taisnojās, taču Vēra viņā vairs neklausījās, pagriezās ar muguru pret vīru un devās prom. Uz mirkli apstājusies, viņa rūgti sacīja:
«Tagad no ģimenes palikušas tikai drupas. Jo gadu, jo tās kļūst laika zoba sagrauztākas, un, jo vairāk grauztas, jo varenākas tās kļūst… Es nedomāju, ka mums vajadzētu doties ceļojumā, man bail, ka drupas tad sabruks pavisam. Vienkārši dzīvosim, kā ir… Kādu laiku tad vēl tās kalpos.»
Karloss bija pārāk noguris, lai dotos sievai līdzi augšstāvā un censtos turpināt šo sarunu, kurai Vēra tik prasmīgi bija pielikusi punktu. Viņš atsēdās viesistabas dīvānā un sāka sastādīt nākamās dienas darāmo darbu sarakstu.
***
«Viņa bija laba meitene,» sieviete beidzot bilda. Visas līdzšinējās sarunas laikā Kristīnas Hemingas māte nebija sacījusi ne vārda. Pēc šiem vārdiem nopratināšanas telpā iestājās mēms klusums, gandrīz tikpat mēms kā Roberts, kurš kopā ar izmeklētāju Ventliju klusējot piedalījās upura vecāku pratināšanā. Pareizāk sakot, par nopratināšanu to nevarēja saukt, Kristīnas vecāki paši bija atnākuši pie Karlosa Ventlija, lai aprunātos par izmeklēšanas gaitu.
Aukstā, pelēkā telpa, kurā parasti tika nopratināti liecinieki un aizdomās turētie, tika izvēlēta, jo, neskatoties uz daudzajiem rakstiskajiem un mutiskajiem lūgumiem pilsētas mēram, līdz šim vēl neatradās «lieks finansējums» policijas iecirkņa paplašināšanai un remontam. Kronsvelas policijas iecirknis jau daudzus gadu desmitus bija kā skabarga glītajā un ārēji sakoptajā pilsētas vidē, kas ar savu nodrupušo ēkas apmetumu un vecajiem logiem, kuros brīvi pastaigājās vējš, asi dūrās vietējo un tūristu acīs. Iekšpusē stāvoklis nebija daudz labāks. Vecās dēļu grīdas ļodzījās un šķobījās, vairums darbinieki gadu laikā jau bija ielāgojuši, kurā vietā spert soli un kur labāk izvairīties, tādējādi pasargājot sevi no iespējas iegāzties tumšajā pagrabā, kurā agrākos laikos tika turēti noziedznieki. Tagad pagrabā mita vairs tikai grauzēji, taču, spriežot pēc to aktivitātēm pārējā ēkas daļā, arī tiem uzturēšanās tumšajā un mitrajā pagrabā šķita pārāk drūma un biedējoša. Divu stāvu ēkā apdzīvots bija tikai viens stāvs, tajā arī atradās izmeklētāja Ventlija kabinets, drūmā pratināšanas telpa, neliela sanāksmju zāle un vēl daži kabineti, kas robežojās ar pieticīgām divām telpām, kuras bija atvēlētas saimniecības vajadzībām. Telpas, tāpat kā visa māja kopumā, bija nokalpojusi gan fiziski, gan morāli. ◆
(Turpinājums sekos)
