Prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas ierosinājums Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē visus Latvijā dzīvojošos pilsoņus – latviešus, krievus, ukraiņus, baltkrievus utt. – saukt par latviešiem izraisīja plašas diskusijas klātesošajos.
Prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas ierosinājums Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē visus Latvijā dzīvojošos pilsoņus – latviešus, krievus, ukraiņus, baltkrievus utt. – saukt par latviešiem izraisīja plašas diskusijas klātesošajos. It kā nekas jauns un oriģināls, jo sociālo zinātņu eksperti problēmu, ka Latvijas nāciju veidojošajiem indivīdiem trūkst kopēja jēdziena, kurā «patverties», jau daudz agrāk ir konstatējuši. Publiskā politika ir raksturīga ar to, ka augstāko valsts amatpersonu paziņojumi nereti kļūst, ja ne par klišeju, tad katrā ziņā par orientieri.
Var paredzēt, ka liela daļa tā saukto ortodoksālo latviešu šādu prezidentes ideju labākajā gadījumā uztvers piesardzīgi, sliktākajā – ar sašutumu. Tas patiesībā būtu pašsaprotami, jo konservatīvā latviešu valodā runājošā sabiedrība uz nāciju raugās caur etnisko, nevis politisko vērtību prizmu. Taču sabiedrības integrācijas vārdā jāsaprot, ka jēdziens «latvieši» nākotnē ietvers visus Latvijā dzīvojošos. Protams, ar dažādu etnisko izcelsmi, tomēr – latvieši. Ja vien virsroku neņems radikāli politiski spēki (nacboli, gardieši), tad šī ideja varētu materializēties. «Tēvzemiešu» pieticīgie rezultāti 8. Saeimas vēlēšanās apstiprina, ka nacionālisma idejas popularitāte vienā «frontes» pusē mazinās, tālab, iespējams, Latvijas sabiedrība kļūst pragmatiskāka (lasi: atvērtāka), kas dod cerību, ka pretestība pret latviešu jēdziena satura koriģēšanu un apjoma paplašināšanu varētu mazināties.
Vēsturiski izveidojies, ka Austrumeiropas valstīs nācija tiek strukturēta pēc indivīdu kopuma etniskās piederības, turpretī Rietumeiropā (Francija, Lielbritānija, Vācija u.c.) nācija tiek uztverta kā politisks veidojums, kur etniskais aspekts ir sekundārs. Tāpēc bieži, runājot kaut vai, piemēram, par Franciju, ir grūti pateikt, kas šodien ir francūzis, jo gan melnādainais, kura senči 20. gadsmita otrā pusē ieceļojuši no Ziemeļāfrikas, gan tie, kuri un kuru senči Francijā ir dzīvojuši visu laiku, tiek uzskatīti par vienai nācijai piederošajiem. Perspektīvā Latvijas sabiedrības integrācijas modelis, šķiet, neizbēgami būs līdzīgs Rietumvalstu modelim, kur pozitīvākie piemēri liecina par tolerances zelšanu starp etniski dažādiem, bet pilsoniski vienlīdzīgiem indivīdiem. Tā arī faktiski ir integrācijas esence – sabiedrībai jākļūst saliedētākai, par saliedēšanās virsmērķi izvēloties rietumnieciskas vērtības; vērtības, kas nav jāmeklē, jo ir jau definētas Satversmes 8. daļā.
Jau tagad plānveidīgi ir jāaizstāv ideja, ka «jauno latviešu» jēdziens var kļūt par domāšanas veidu (ideoloģiju) tikai tad, ja par prioritāti tiek atzīta latviešu valoda, jo bez tās nebūs nedz integrācijas, nedz politiskās nācijas. Visi nepilsoņi var un varēs iegūt Latvijas pilsonību, ja pratīs latviešu valodu un pārzinās Latvijas vēstures pamatjautājumus. Tas iedomātais latviešu kopums, ko minēja V.Vīķe – Freiberga, nespēs pastāvēt, ja pusmiljons Latvijā dzīvojošo nepilsoņu paliks kā statiska grupa, kura spītīgi atteiksies iegūt pilsonību. Motivācija iegūt pilsonību un būt lojālam pret pastāvošajām vērtībām – šī ir tā kritiskā robeža, no kuras atkarīgs, vai pēc divdesmit gadiem Latvijā varēs sacīt, ka veidojas jauna politiska nācija latvieši. Šajā sakarā aktuāls ir filantropa Sorosa viesošanās laikā Latvijā paziņotais, ka Latvijā ir pieļaujama divvalodība. Kā šo Sorosa ideju samērot ar sabiedrības integrācijas mērķiem? Ja tā ir divvalodība, kas noteikta likumdošanā, tad ļoti šaubos, vai kas tāds tuvākajos desmit piecpadsmit gados tiks pieļauts.
«Ikvienam ir iespējas kļūt par Latvijas pilsoni,» konferencē uzsvēra prezidente. Liekas, ka šis apgalvojums joprojām nepārliecina lielu daļu krievvalodīgo nepilsoņu. Pārliecināšana vienmēr ir balstīta uz konkrētiem argumentiem. Latvijas gadījumā tie ir skaidri. Proti, tikai labklājības līmeņa celšanās, tiesiskuma attīstība, ekonomisko iespēju palielināšanās u.tml. pārliecinās nepilsoņus kļūt par latviešiem. Pārticība arī nacionāli noskaņotos latviešus padarīs «maigākus». Pagaidām arī it kā tāds «nenozīmīgs» fakts, ka Latvijas pilsoņi ārvalstīs ir Latvijas valsts aizsardzībā, kamēr nepilsoņi paliek «gaisā karājoties», manuprāt, nav pietiekami skaidrots.
Būtībā nav jau tik svarīgi, kā mēs sauksim vienoto Latvijas sabiedrību, jo mērķis ir pati vienotība, kas var attīstīties tikai uz kompromisu pamata.
