Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte par Latvijas perspektīvām, iestājoties Eiropas Savienībā, nesaka ne jā, ne nē, ne balts, ne melns.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte par Latvijas perspektīvām, iestājoties Eiropas Savienībā, nesaka ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Viņa saskata gan ieguvumus, gan arī iespējamus zaudējumus. Un viņa sevi nepieskaita ne pie «eiroskeptiķiem», ne «eirooptimistiem»: viņas orientieri ir ekonomikas likumsakarības. Sarunā ar «Ziņu» komentētāju zinātniece pauda savu viedokli par dažiem, viņasprāt, būtiskākajiem apdraudējumiem.
Par apdraudējumu Latvijai varētu kļūt politiķu nespēja vai nevēlēšanās ekonomiku, valsts tautsaimniecību redzēt kopumā, bet uztvert tikai kā atsevišķu nozaru apvienojumu, kad kādas nozares pārmērīga regulācija vai ierobežošana var arī nešķist tik briesmīga. Nu aizlaidīsim «pa pieskari» lauksaimniecību, un kas par to? Varbūt mums vietā būs zinātņu ietilpīga lauksaimniecība vai tūrisms? Taču tautsaimniecība ir sistēma, kur viena nozare baro otru. Un lauksaimniecība nekādā ziņā nav «galējā», mazsvarīgākā. Tā ir valsts pamats: ASV, Vācijā un citās attīstītajās valstīs to dotē, jo tur lauksaimniecību uzskata par nacionālo rezervi. Tā nodrošina pārtikas rūpniecību. Kādu potenciālu var sasniegt šīs ķēdes tālākie posmi jeb nozares, ja netiek gādāts par pašu pamatu? Savukārt, ja nav iespējams sasniegt pienācīgu potenciālu (jeb nozares «lielumu»), nevar būt nekādu ilūziju arī par konkurences spēju. Latvijā par to vispār nedzird diskutējam, lai gan teorija un mūsdienu pasaulē notiekošie procesi to neapstrīdami pierāda: konkurences cīņā tradicionālajās nozarēs nav iespējams izturēt maziem uzņēmumiem. Kādas tam varētu būt sekas, katrs var paskaitļot pats.
Cits apdraudējums Latvijai, pēc R.Karnītes domām, ir tajā, ka visā Eiropas paplašināšanās līdzšinējā praksē pirmoreiz vērojama nevienlīdzīga pieeja potenciālajām dalībvalstīm. Eiropas līgums gan vēsta, ka visas valstis ir vienlīdzīgas. 2004. gadā, kad mēs iestāsimies, kad sāks darboties lauksaimniecības subsīdiju sistēma, būsim ES dalībvalsts. Tātad mums jāpiemēro tādi paši principi kā citām dalībvalstīm. Tā tas līdz šim vienmēr bijis, bet nu pirmoreiz šī vienlīdzība tiek apdraudēta. Eiropas Konventā tiek apspriesti dažādi varianti. Viens no tiem – izveidot kodolu (kādas četras valstis), kas būtu svarīgākās, tad sekotu mazāk svarīgas un pavisam mazsvarīgas valstis. Uz tām joprojām izmēģinātu jaunus ekonomiskos un politiskos modeļus. Kāds cits – būs «eiro zonas» valstis, kurām būs citi nosacījumi. R.Karnīte ir pārliecināta, ka, izmantojot demokrātijas instrumentus, šim procesam, šādai attieksmei var pretoties. Taču, lai pretotos, kandidātvalstīm vajadzētu būt vienotākām. Diemžēl tieši vienotības tām trūkst. Katra par sevi, katra ar iztapīgu seju pret Briseli… Katra rauga, ka tik varētu aizskriet pirmā… Tā ir liela šā integrācijas procesa kļūda. Tomēr par šādiem dažādu nosacījumu variantiem tiek diskutēts ES institūcijās, turklāt nevienlīdzīgā pieeja skar tieši kandidātvalstis, nevis ES dalībvalstis. Piemēram, neviens nerunā par tirgus aizsardzības mehānismiem kandidātvalstīs. Ja, sacīsim, tiek aizstāvēta pozīcija par vienotu lauksaimniecības politiku tajās, tad pretī vajadzētu pieprasīt tirgus liberalizācijas ierobežošanu šīm valstīm… Varbūt būtu godīgāk un racionālāk izveidot divus blokus: ES valstis un kandidātvalstis. Tad katram blokam būtu motivācija piemērot atsevišķu politiku, taču tādā gadījumā kandidātvalstis būtu apvienotas vienā kopumā un būtu spēcīgākas, vienotākas. Laikam tieši tāpēc par šo ideju vispār netiek diskutēts.
Citu apdraudējumu Latvijas ekonomikai R.Karnīte saskata nepareizajā kvotu noteikšanas sākumstāvoklī. Tas taču ir acīmredzami: ja runājam par mērķtiecīgiem plāniem, tad ES funkcionāri nav nekādi muļķi, turklāt tas ir liels cinisms, ja var ierosināt par kvotu noteikšanas sākumpunktu zemāko attīstības līmeni – neņemot vērā to, ka tagad gandrīz visās nozarēs sācies pacēlums. R.Karnīte nav gluži pārliecināta, vai Latvijas intereses izdosies aizstāvēt, lai gan viņa pieļauj, ka valdība strādā slapju muguru, pierādīdama elementāras sakarības. Līdz šim visu laiku tas ticis motivēts ar nepareizu statisko uzskaiti. Bet vai ar to būs pietiekami? Ekonomiste uzskata, ka nedrīkst valstij uzlikt ierobežojumus, ņemot par pamatu tās attīstības viszemāko līmeni. It īpaši, ja ir sākusies izeja no krīzes. Zemākā potenciāla izmantošana par bāzi arī var izraisīt minēto problēmu par nozaru attīstības kavēkļiem tieši šķietamā sīkuma dēļ. Ja nozares nevarēs brīvi attīstīties, tās nebūs konkurētspējīgas.
Vēl viens aspekts. Latvijai kā mazai valstij var būt bīstama sistēmas pārregulācija. Mums jau ir pieredze, esam piedzīvojuši pārmērīgi regulētu plāna sistēmu (ekonomistiem nepastāv politika, viņiem noteicoša ir sistēma, kas darbojas pēc noteiktiem likumiem). Un arī ES piedāvā noteiktu sistēmu. Šais divās sistēmās ir apbrīnojami daudz līdzīga. R.Karnīte kā teorētiķe tam pievērš lielu uzmanību visupirms tādēļ, ka viņai ļoti negribētos, lai jaunās sistēmas sekas mums izrādītos tikpat smagas kā vecās sistēmas sekas.
«Pārregulācija… Konvents tagad runā par ļoti dziļu ekonomisko integrāciju, tai skaitā par ārējās tirdzniecības regulēšanu «no augšas», lai saglabātu stabilu un neapdraudētu vienotās valūtas sistēmu, bet mazai valstij, piemēram, Latvijai, tas var diezgan būtiski kaitēt. Mazas valsts priekšrocības ir tieši tās, ka var meklēt izeju uz tirgu visapkārt, bet var izrādīties diezgan bīstami, ja kādas valsts ārējās tirdzniecības bilancē, īpaši «mazā» struktūrā jeb nozarē, ir kādas vienas valsts vai kāda bloka dominante. To jau piedzīvojām tad, kad mums ārējā tirdzniecībā 95 procenti bija ar bijušo RSRS. Līdzīga situācija vērojama arī pašlaik. Pusgada laikā esam zaudējuši jau piecus procentus no tirdzniecības ar ES, tur ir krīze. Eksports uz ES ir gandrīz tādā pašā līmenī, kādā tas bija pirms pusgada. Turpretī imports no ES valstīm strauji aug. Tas daļēji saistīts ar ES finansu palīdzībai piešķirto līdzekļu apsaimniekošanu, jo jāuzņemas saistības pirkt ES valstu ražojumus. Tāpēc vēlreiz uzsveru savu viedokli: pieminētā pārregulācija varbūt nav tik svarīga pašām ES valstīm, jo tām tirgi jau cieši savstarpēji saistīti, cik Latvijai. Nodokļu sistēma tiks regulēta no Briseles, ārējā tirdzniecība, partneru izvēle – tam nevajadzētu tikt regulētam. Es jau nerunāju par sienu krāsu lopu kūtīs vai tomātu izmēriem, kas, starp citu, jau sāk izpausties…»
Un vēl kāda pretruna. Ja jau ES pateikusi, ka Latvijas lauksaimniecība tiešo maksājumu veidā saņems 25 procentus no tā, ko saņem zemnieki pašreizējās dalībvalstīs, tad, lai nodrošinātu normālu konkurenci, būtu loģiski, ja pārējos 75 procentus piemaksātu kāds cits. Piemēram, valsts. Taču arī to, izrādās, nedrīkstot darīt, un tas jau ir pavisam dīvaini.
Par vēl vienu apdraudējumu Latvijai ekonomiste uzskata Latvijas pārmērīgo centību. «Esam pasteigušies pieņemt vairākus likumus, kurus neviens neprasa un kuri mums ir kaitējoši. Viens no šādiem likumiem ir par valsts atbalstu uzņēmējdarbībai. Nebija nekādas vajadzības to pieņemt tik forsēti, lai mēs nespētu pilnībā palīdzēt saviem uzņēmumiem,» saka R.Karnīte.
Visbeidzot viņa par būtisku uzskata jautājumu: kas tā būs, kur mēs integrēsimies – valsts vai valstu savienība? Tas nav vēl skaidrs arī pašā Eiropas Konventā, un atbilde sagaidāma līdz nākamā gada martam.
Kas tad jādara, lai Latvija šīs integrācijas procesā nezaudētu?
«Teikšu īsi: jāstiprina Latvijas tautsaimniecība. Tas ir vienīgais, ko varu ieteikt. Jālikvidē atšķirība starp eksportu un importu ar visām valstīm, tai skaitā arī ar ES. Pastāvot stiprai tautsaimniecībai, ir vieglāk runāt arī ar ES funkcionāriem, jo tad tā nav pakļautas valsts jeb vasaļa, bet līdzvērtīga partnera saruna ar līdzvērtīgu. Un, lai tautsaimniecību stiprinātu, jāmēģina mazināt minētos apdraudējumus.»
