Teorētiski aizparīt būtu jābūt skaidrībai, vai bijusī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietas izpildītāja Juta Strīķe ir vainīga pie tā, ka parakstījusi dokumentus, ko viņai nebija tiesību darīt.
Teorētiski aizparīt būtu jābūt skaidrībai, vai bijusī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja vietas izpildītāja Juta Strīķe ir vainīga pie tā, ka parakstījusi dokumentus, ko viņai nebija tiesību darīt. Pamatojoties uz savām aizdomām, izmeklēšanu ierosinājis nesen Saeimas apstiprinātais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs. Viņam šķiet, ka šādus dokumentus parakstīt tiesības bijušas tikai viņam. Īsti gan nav zināms, kad uz šiem dokumentiem nokļuvis “nepareizais” paraksts: vai tas uzlikts laikos, kad Strīķe vēl bija priekšnieka pienākumu izpildītājas amatā, vai tad, kad ar Saeimas atbalstu par biroja priekšnieku bija kļuvis Loskutovs. Strīķe teic, ka dienesta pārbaude ierosināta par kādu viņas parakstītu vēstuli laikā, kad priekšnieks jau bijis Loskutovs, tā sūtīta kā informācijas apmaiņa starp sadarbības dienestiem un tajā bijušas operatīvās ziņas par amatpersonu iespējamo korumpētību.
Lai nu kā, bet jāsecina, ka apstiprinās aizdomas par šīs iestādes “kabatas” raksturu tiem, kas attiecīgā brīdī ir pie “ruļļiem”. Turklāt jāņem vērā, ka šī ir iestāde, kas tikai grozās virzienā, uz kuru norāda kapteinis. Tai ir piešķirtas plašas pilnvaras kā noziegumu izmeklēšanas izziņas iestādei. Šķiet, motivācija KNAB izveidei bija gana pamatota un neapšaubāma. Neviens, ieskaitot visu valdību pārstāvjus un visu līmeņu politiķus, nenoliedz, ka korupcija ir tā, kas ļāva un pieļauj joprojām nodarboties ar to, ko vienkāršāk varētu dēvēt par “valsts izzagšanu”. Turklāt visai pamatotas bijušas aizdomas, ka to pilnībā nevarētu veikt nedz Finanšu, nedz Drošības policija, ieskaitot Satversmes Aizsardzības biroju. Pierādījumu par šo dienestu saistību ar korumpētajām aprindām īsti nav bijis, aizdomas vairāk balstītas uz pieņēmumiem, kas nav nekāds pierādījums. Ja atsaucam atmiņā ziepju operu ar nosaukumu “KNAB vadītāja izraudzīšana”, paskatāmies uz to pašu Strīķes kundzes apstiprināšanu/neapstiprināšanu KNAB vadītāja amatā, Loskutova kunga izraudzīšanu jaunā konkursā, kļūst skaidrs, ka faktiski nevienam nav vajadzīgs normāli darboties spējīgs birojs.
Iepriekšējais premjers Einārs Repše to bija pacēlis teju vai tāda kā fetiša un valsts glābēja augstumos, bet pašreiz sāk likties, ka KNAB faktiski vajadzīgs “ķeksītim”. Repšes kungam šķita, ka valsts attīstības alfa un omega ir vienīgi cīņa ar korupciju, bet pašreiz KNAB vajadzīgs, lai būtu ko parādīt reizēs, kad kāda ārvalstu “inspekcija” aizrādīs par nepiedodami augsto korupcijas līmeni valstī. Sak, kā nu necīnāmies. Simtos mērāms štats, miljonu liels budžets. Būs rezultāti – būs. Vajag tik paciesties.
Tomēr, ja pieņemam, ka viss iepriekš sacītais ir autora fantāzijas auglis, uz pārdomām vedina tas, ka līdz ar Strīķi izmeklēšana sākta vēl par astoņu KNAB darbinieku rīcību, vairāki no viņiem, ieskaitot nodaļu vadītājus, iesnieguši atlūgumu, bet divdesmit devušies iepriekš neplānotā atvaļinājumā.
Tikmēr atliek vien nožēlot, ka kārtējo reizi esam spējuši salaist grīstē visu, ko bija iespējams salaist. Var jau vadošie valsts politiķi (ar politikānisma iezīmēm) runāt kārtējos skaistos vārdus. Tikai negribas vairs nekādi ticēt, ka tas ir nopietni un pa īstam. Lai cik Strīķes kundze savulaik tika padarīta par maksimāli nepievilcīgu tēlu, jaunais “likumīgais” KNAB vadītājs ticību tam, ka ir pilnīgi atbrīvots no politiskās angažētības, ievieš vēl mazāk.
