Laikam tas nebūtu vienīgais kalambūrs, kas izdomājams, lūkojoties uz jezgu, kas jau gadiem norisinās ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju.
Laikam tas nebūtu vienīgais kalambūrs, kas izdomājams, lūkojoties uz jezgu, kas jau gadiem norisinās ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Turklāt ne tikai par biroja vadītāja meklēšanas konkursu seriāliem, bet arī par pašu biroja darbību. KNAB no laika gala knābājuši visi politiskie spēki, kuriem nav bijis slinkuma vai arī kuru darbošanās ir izraisījusi paša biroja interesi. Farss, kura nosaukums ir labāko kandidātu izvēlēšanās KNAB vadītāja amatam, kā uzskata “Dienas” komentētājs Aivars Ozoliņš, nodara varbūt lielāku ļaunumu valsts demokrātiskās sistēmas pamatiem, to diskreditējot, nekā ieceļot varbūt ne pašu spējīgāko biroja vadītāju. Pēc ceturtdienas balsojuma vairs neliekas nopietni pieminēt koalīcijā esošās Tautas partijas sagatavoto likumprojektu, kas amatus valsts pārvaldē liegs ieņemt cilvēkiem ar dubultpilsonību. Kam tas domāts, nav jāmeklē tālu. Amatā atrodas vēl viens Repšes “ieliktenis” – Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, kuram pagaidām ir otra – Lielbritānijas – pilsonība. Citas valsts pilsonība ir arī dažiem “Jaunā laika” partijas Saeimas deputātiem. Likumprojekta iesniedzēji uzskata, ka likums nepieciešams, lai nodrošinātu valsts interesēm atbilstošas valsts pārvaldes īstenošanu un novērstu “jebkādus šķēršļus, kas rodas, divām valstīm piederošai personai pildot augstākos valsts amatus Latvijā”: Saeimas deputātiem, premjeram, ministriem, deputātiem, Satversmes aizsardzības biroja direktoram un viņa vietniekam, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšniekam un viņa vietniekam, prokuroriem, tiesnešiem, vēstniekiem, Nacionālās radio un televīzijas padomes, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekļiem un vēl vairāk par desmit iestāžu vadītājiem.
Var jau teikt, ka nav skaidrs, kuras valsts intereses aizstāv deputāti un vadītāji, kam ir otra pilsonība, tikai kā āža kāja laukā spraucas pašmāju politiķu izpratne par to, kas jādara ar viņu naidniekiem. Varam arī atcerēties situācijas komismu, kad pirms piektās Saeimas vēlēšanām tika pieņemts speciāls likums, kas liedza tikt ievēlētiem bijušajiem čekistiem, taču tas bija domāts, lai no spēles izslēgtu Latvijas “galveno čekistu” Juri Bojāru. Izrādās, nekas nav mainījies. Vienalga, vai tie ir iepriekš pie varas bijušie vai pašreizējā Saeimas koalīcija. Metodītes palikušas tās pašas – vēži nemainās, ja tos sabāž dažādos kulītēs.
Vienīgi nav skaidrs, vai tā šobrīd ir mānīgās varas garša vai gluži vienkārši maziska vēlme ieriebt oponentiem. Apzināti noklusēju iespēju, ka KNAB vadītājs tika ievēlēts gluži citu motīvu dēļ. Kaut gan notikušais un metodes liek domāt par citiem iemesliem, kāpēc KNAB vadītāja amatā bija nepieciešams tieši Aleksejs Loskutovs.
Uz visa knābāšanas fona nemanāmas paliek pašreizējās problēmas ap un par visu, kas saistīts ar neseno iestāšanos ES. Tam jau laika vairs nepietiek, jo jānodarbojas ar savu lietu bīdīšanu vajadzīgajā virzienā. Lai veidotu sekmīgu Latvijas ārpolitikas virzību, izmantojot pašreizējo situāciju, nepieciešama piepūle un, galvenais, arī zināšanas par to, kā tā tiek veidota. Lai neitralizētu Krievijas joprojām agresīvo politisko līniju, vajadzīgas pavisam citas īpašības – ne tās, kas saistītas ar Briseles “kāposta” dalīšanu. Skumji, deputātu dāmas un kungi, ja neatceraties, ka neesat visa Latvijas valsts, bet tikai tās priekšstāvji.
