Nīlā dzīvo krokodili, kas gaļas palieku un sīkbūtņu izrubināšanai no saviem plēsīgajiem zobiem izmanto putniņus tari.
Nīlā dzīvo krokodili, kas gaļas palieku un sīkbūtņu izrubināšanai no saviem plēsīgajiem zobiem izmanto putniņus tari. Latvijā krokodilu nav īpaši daudz, turklāt tiek uzskatīts, ka tie pārsvarā mītot zooloģiskajā dārzā, līdz ar to viņu zobu higiēna ir algotu darbinieku ziņā. Savukārt tie, kuri mīt ērtās savrupmājās, nebūt netiecas pēc tā, lai kaut kādi putneļi okšķerētu pa viņu platajām rīklēm.
Mūsu platuma grādos putniņš tari nedzīvo, tāpēc tika izgudrots un radīts īpašs «knābis» – korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Valsts kanceleja pagājušajā gadā rīkoja veselus trīs konkursus uz KNAB vadītāja vietu.
Sākumā tīkotāju netrūka. Pēc tam to kļuva arvien mazāk, līdz beidzot ar trešo piegājienu no maza pulciņa izvēlējās drosminieku, kuram bija dūša mesties pretendentu cīņā pat ar paša premjera favorītu, kas plašajā pasaulē tiekot dēvēts par Honkongas korumpantu biedu. Gunti Rutki izvēlējās kā visādā ziņā atbilstošāko. Pagājušajā nedēļā pēkšņi «izrādījās», ka «knābja» šefam pietrūcis izturības un tādēļ viņš rosināts pāriet citā darbā. Bet tur, «knābja» galvgalā, jāatrodas kādam citam, ar nerviem kā tērauda troses un Dzeržinska tvērienu…
Tagad, kad Rutkis iesniedzis atlūgumu (nav jau svarīgi – kāda cita mudināts vai vienkārši rīkodamies saprātīgi), par reālu pretendentu uz šo amatu tiek minēts kāds, kura saistība ar kādreizējo čeku «neesot pierādīta», toties kuram esot bagāta pieredze dzelzceļa restorānu biznesā… Otrs pretendents ir jau agrāk skandētais brits, kuram (pagaidām?) neesot Latvijas pilsonības, tādēļ «nebūtu gluži pareizi», ja tik atbildīgā amatā strādātu ārzemnieks. Valsts kanceleja tomēr izsludināšot jaunu konkursu, veselu mēnesi tiks pārcilāti kandidāti un viņu izvirzīšanas slepenie motīvi, kas, visticamāk, plašu sabiedrību tā arī nesasniegs.
Šo pauzi varam aizpildīt ar īsu apceri par to, kas vispār beidzamā pusgada laikā notiek Latvijā.
Atcerēsimies: jauno laiku šokējošie jaunumi sekoja cits citam – lidoja galvas, parādījās un tika pierādīti fakti par izšķērdēšanu, nesaimnieciskumu un blēdībām, nodokļi un nodevas te palielinājās, te pazeminājās. Tas radīja satraukumu un nenoteiktību ne tikai valsts pārvaldē un uzņēmumos, bet arī pārējā tautsaimniecībā. Tīrīšanas gaitā pietika ar argumentiem «man liekas, ka tā bija», vainas pierādījumi tika meklēti vēlāk. Vai tie atradīsies, vai tos vispār kāds meklēs, nebija un joprojām nav skaidrs, bet zīmogs «vainīgs» vai «blēdis» jau piešķirts, spēlētājs no laukuma izslēgts. Notikumi radīja iespaidu: lūk, valdība strādā tautas labā, beidzot būs kārtība.
Būtībā tīrīšanas vadmotīvs ir vecs kā pasaule: kāre dabūt «iekšā spēlē» savējos, pārņemt varu visās jomās. Tas varētu nebūt slikti tajā gadījumā, ja varas elite uzņemtos atbildību par visu, kas notiek un notiks. Līdzšinējā prakse un pieredze liecina, ka Latvijā jēdzieni «uzņemties atbildību» un reāli «atbildēt» ir ļoti atšķirīgi. Starp citu, nav arī zināms, kas īsti ir valdošā elite, kas to vada, kādi cilvēki pārņems varu, kā interesēs tie lems. Tas tikai ārēji ir šķietami skaidrs, ka visu grib «sagrābt» viens pats premjers. Skaidru saprātu un godaprātu saglabājušie neatkarīgie analītiķi Latvijā ir ievērojuši nezināmas rokas atbalstītas diktatūras veidošanās iezīmes, kas nesaskan ar demokrātisku valsts iekārtu. Varas koncentrācija vienās rokās rada iespaidu par precīzāku atbildības identifikāciju, tomēr valsts attīstība kļūst pārāk atkarīga no viena cilvēka izpratnes (vai viņam dotiem norādījumiem).
Mūsu valstī tīrīšana notiek bez vainas pierādījuma. Teorētiski ir iespējams, ka vaina netiek pierādīta, apvainojums bijis nepatiess un amatpersonas jāatjauno darbā, bet tur jau iekārtojies cits. Pašreizējā likumdošana pieļauj dažādus brīnumus, un tāpēc tīrīšanas process nodokļu maksātājiem var maksāt dārgi. Tīrīšanai var būt gan labas, gan sliktas sekas. (Piemēram, izveidojot Nejēdzību apkarošanas biroju, ir institucionalizēta iespēja paziņot par nejēdzībām; ir cerības, ka kāds tās mēģinās novērst; un tikai nākotne rādīs, vai tas neizvērsīsies par iespēju novākt nedraugus.)
Latvijā viss notiek kā pasaules pirmajās kinofilmās: mēmi (tas ir, slepeni), melnbalti (ir tikai nejēgas vai ģēniji), saraustīti paātrināti un tāpēc mazliet komiski pat traģiskos momentos. Pēc īsa brīža varoņi pārvēršas par neliešiem, nelieši kļūst par noteicējiem, galvas ripo, sabiedrībai aiz bada rūc vēders, tomēr tā aplaudē, bet valsts kopumā… stāv uz vietas. Kur tad ir «efektīvās valdīšanas» rezultātā iegūtie līdzekļi? Vai ar to meklēšanu nodarbojas «knābis»?
Vispār: vai mums maz ir svarīgi, ar ko īsti vietējais putniņš KNAB nodarbojas, kam tīra zobus – sabiedrībai vai krokodiliem, kas no sabiedrības pārtiek?
«Sabiedrības reakcija tiek pētīta un analizēta, uz šīs analīzes bāzes veidojas turpmākā rīcība. Latvijas sabiedrība ir pieņēmusi politiskos uzstādījumus, ko normāla sabiedrība nepieņemtu: honorārs par politiķa karjeru, nesamērīgas algas, vāji motivēta atsaucība pret citu valstu izraisītu karadarbību, dubultmorāle «tīrīšanas» operācijās valsts pārvaldes sistēmā. Kamēr Latvijas sabiedrība ir tik neparasti atsaucīga, ar to viegli manipulēt, un manipulāciju intensitāte pašlaik ir augstāka nekā jebkad,» saka viens no neatkarīgajiem analītiķiem.
