Bērniņa Jēzus karmelīšu klostera māsas skrien kopā ar bērniem vasaras svētdienas skolā, gatavojas doties svētceļojumā un plāno «atvaļinājumu».
Kad mēģinu sarunāt tikšanos ar Bērniņa Jēzus karmelīšu klostera, kas mājvietu radis Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāles pagalmā Katoļu ielā, māsu Deogrāciju, viņa vairākas reizes nopūšas: «Vai tiešām to vajag?» Lieka uzmanība un publicitāte ticīgajiem, kas sevi pilnībā nodevuši Dievam, ievērojot nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu, ir sveša. Tā vietā viņi izvēlējušies klusi un nesavtīgi kalpot. Bez fanfarām, sevis reklamēšanas un liekvārdības. Tas jūtams arī māsas Deogrācijas runā, kad viņa tomēr starp daudzajiem pienākumiem piekritusi pastāstīt par savu vasaru un kalpošanu. Uzreiz vienojamies, ka viņa nav nekāda mūķene, bet klostera māsa. Mūķenes sabiedrībā neiziet.
– Pēdējo reizi «Ziņas» ar jums tikās pirms pieciem gadiem, kad tika iesvētītas un uz brīdi ikvienam interesentam atvērtas visas klostera telpas. Toreiz tajās mitinājās trīs māsas – Natālija, Agnese un jūs. Kas šajā laikā ir mainījies? Vecākas esam kļuvušas (smejas)! Kas tad klosterī daudz var mainīties? Ikdiena tā pati – ceļamies pirms pulksten sešiem, lūdzamies, ejam uz dievkalpojumu, tiekamies ar cilvēkiem, iesaistāmies dažādos draudzes pasākumos, pašas uzkopjam telpas, gatavojam ēst, bet ap pusvienpadsmitiem vakarā dodamies pie miera. Lūgšanas jau paliek visu laiku. Tikai daži darbi nākuši klāt. Jā, arī māsu sastāvs pamainījies. No 2008. gada esmu palikusi es un māsa Natālija. Tagad ir arī māsa Tabita.
– Klosterī paredzētas vietas sešām māsām, bet jūs joprojām esat trīs. Tas liecina, ka šis lēmums ir ļoti pamatīgs un pārdomāts, ko daudzi nespēj «pacelt».
Patlaban vēl viena latviete Polijā, kur ir karmelīšu klostera pamati un formācijas vieta, gatavojas kļūt par klostera māsu. Šis process nav vienkāršs. Pārdomu laiks ilgst piecus gadus. Tikai pēc tam, ja nav mainījusies pārliecība un tiek atzīta lēmuma pareizība, māsa dod solījumu. Tas ir līdzīgi kā laulības dzīvē.
– Taču laulības parasti netiek uztvertas tik nopietni.
Kalpojam arī laulātajiem un redzam, ka cilvēki vairāk domā, kā izveidot stabilu laulību. Viņi to vēlas. Tikai bieži vien sabīstas, ka laulībām ir jāgatavojas. Grib visu uzreiz. Taču tas ir tāds pats lēmums kā klostera dzīve, kur vajadzīga šī sagatavošanās. Kad viņi sāk gatavoties, pēc tam ir ļoti priecīgi. Īpaši tie, kas tiešām nopietni un ar visu sirdi vēlas stāties laulībā. Vajag tikai gribēt! Tad ir iespējas, ka izdosies.- Kā vēl izpaužas jūsu kalpošana cilvēkiem? Esmu ievērojusi, ka šonedēļ notiek bērnu nometne.Varbūt nevajag teikt, ka tā ir nometne, bet vasaras svētdienas skola. Tā ir intensīva tikšanās. Katru dienu notiek dievkalpojums jeb svētā mise. Šonedēļ no pulksten 10 līdz 16 gaidām septiņus līdz 14 gadus vecus bērnus, jebkuru, kas vēlas un kam nekas nav pretī, ka notiks lūgšana un runāsim par Dievu. Šogad atnākuši aptuveni 80 bērnu. Plus, mīnus tā bijis arī citus gadus, bet vairāk arī mēs nevarētu uzņemt. Nevienam gan neatsakām. Svētdienas skolas darbībā palīdzam un iesaistāmies mēs visas trīs. Esam kā skolotājas. Darām visu, kas vajadzīgs gan atpūtai, gan mācībās. Ja nepieciešams, arī skrienam kopā.
– Ko jums nozīmē strādāt ar šiem bērniem?
Tas dod prieku. Priecājos, ka ir bērni, kas ir ar atvērtām sirdīm un vēlas uzzināt par Dievu. Šī vēlme tiešām ir.
– Un kā ar pieaugušajiem? Jūs atverat durvis interesentiem, kas vēlas jautāt un noskaidrot par Dievu. Vai šādu cilvēku kļuvis vairāk?Draudzē notiek «Alfas» kurss. Tā tiešām ir iespēja cilvēkiem no malas, kuri pilnīgi neko nezina par Dievu, uzzināt par Viņu. Līdz ar to apmeklētāju kļuvis vairāk. Taču arī draudzes cilvēki vairāk nāk. Jāsaka gan, ka «Alfas» kursu tāpat kā vasaras svētdienas skolu klostera māsas vienas pašas nevada. Tas ir veselas komandas darbs, mēs tikai palīdzam. Tajā pašā laikā cilvēki var meklēt arī individuālas tikšanās ar mums.
– Kādus galvenos jautājumus pārrunājat?
Parasti cilvēks nāk, kad viņam ir kādas grūtības. Tad jau pirmais ir uzklausīt un vienkārši būt līdzās. Nekādus lielos padomus nevajag dot vai pārmest, kur biji agrāk. Pie Dieva nākt nekad nav par vēlu.
– Lielu daļu jūsu kalpošanas aizņem lūgšanas. Par ko lūdzaties? Vai arī par tādām lielām lietām kā, piemēram, par mieru pasaulē?Tas viss ir iekļauts mūsu lūgšanā, kad lūdzamies ar psalmiem. Par to lūdzas visa baznīca. Nav tā, ka tagad vajag visu līdz pēdējam uzskaitīt. Tā kā esam iekļauti baznīcas lūgšanās, lūdzamies arī par visiem cilvēkiem. Savas lūgšanas ir arī klosterī. Galvenokārt lūdzamies par visiem, kas mūs prasa lūgties. Svarīgi, ar kādu sirdi nāc Dieva priekšā.
– Turpinot par kalpošanu cilvēkiem – pagājušajā nedēļā jūs bijāt Bēnē. Kas tur notika?
Arī svētdienas skola bērniem. To sākām pirms sešiem gadiem, taču tad mums nebija iespējas kalpošanu turpināt. Šogad atkal sākām. Sanāca kādi 15 bērni. Mācījām viņus, dziedājām, lūdzāmies. Jāpiebilst, ka esam darbojušās arī Jauno māmiņu klubā. Tā ir iespēja mammām reizi nedēļā satikties un parunāties gan par bērnu audzināšanas problēmām, gan kaut ko smelties garīgi. Vasarā ir pārtraukums. Daudzi izbrauc, ir citas nometnes un pasākumi un vēl svētceļojums augustā.
– Vai arī jūs dosieties svētceļojumā?
Jā, kopā ar citiem kā svētceļnieces. Organizēšanā nepiedalāmies. Esot klosterī, svētceļojumā esmu bijusi tikai vienu reizi. Pirms tam kādas piecas reizes. Protams, iet nav viegli, bet ir gandarījums, kad nokļūsti galā. Lielākais gandarījums, ka esi vairāk iepazinis sevi un Dievu. Arī tā sajūta, kas pārņem, kad visi sanāk kopā.
– Vai svētceļojumam būtu īpaši jāgatavojas?
Protams! Lai gan daudzi tā dara, nevajadzētu būt tā, ka šodien izdomāju un rīt eju. Svarīgi noskaņoties, ka šis laiks būs veltīts lūgšanai. Šajā posmā līdz Aglonai vari izvērtēt, kas tavā dzīvē svarīgs. Mūsu dzīve arī ir kā ceļš ar savām grūtībām. Būs lietus, saule, tulznas. Caur to var sajust īpašu Dieva klātbūtni. Viņš ir klātesošs grūtībās, kuru dzīves ceļā nav maz. Ar Dievu tās iespējams pārvarēt.- Kā atpazīt šo Dieva klātesamību?
Vajag apstāties no dzīves skrējiena un klausīties. Tā ir lūgšana, kur varu satikties ar Dievu, kur Viņš mani gaida. Dieva klātbūtne ir miers un mīlestība. Drošības sajūta. Ko gan cilvēkam vairāk vajag!
– Vai cilvēki joprojām uz jums atskatās?
Reakcija ir dažāda. Citi pat pēta, ko pērkam veikalā. Mūsu tērps vienmēr izraisa interesi, jo nav ikdienišķi ko tādu redzēt.
– Vai vasarā šajā tērpā jums nav karsti?
Es saku, ka vienmēr esmu ēnā (smejas). Ir jau karsti, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu panest, ja jau esi izvēlējies tādu dzīves ceļu. Tas arī ir gandarīšanas tērps. Kādreiz sievietes visas tā staigāja, piemēram, viduslaikos.
– Vai lietojat modernās tehnoloģijas – mobilo tālruni, datoru?
Tik, cik vajag.
– Kur ir tā robeža?
Tas jājūt, bet, kā to just, es nezinu. Vienkārši ir izvēle, kas man ir labs, kas slikts. Varu izmantot visu, bet vai tas man nes labumu? Tā ir mēraukla.
– Daudziem šī mēraukla gan pamatīgi sašķobījusies.
Tāpēc, ka pazaudēta saikne ar Dievu. Tas liecina, ka ir vajadzīgs ļoti daudz mīlestības. To saņemam no Dieva, esot ar Viņu attiecībās. Mūsu mērķis ir sasniegt cilvēkus ar šo mīlestību, nevis viņus nosodīt. Ja cilvēks sajūtas mīlēts un pieņemts, viņš atplaukst un pats sāk saprast, kas notiek. Tas mums visiem ir visvairāk vajadzīgais – būt mīlētiem!
– Vai klostera māsām pienākas arī kāda atpūta?
Nu, protams! Guļam jūrmalā un sauļojamies (smejas). Ja nopietni – tāpat kā katram cilvēkam ir atvaļinājums, arī mums ir atpūta. Šajā laikā varam doties uz kādu citu klostera māju. Latvijā tādas vēl ir Rīgā un Gulbenē. Braucam arī uz Poliju. Paredzētas deviņas dienas rekolekcijām. Tas ir laiks, kas tiek veltīts lūgšanām. Neiesaistāmies nekādos citos darbos uz āru. Laiks sevis sakārtošanai. Taču uz jūrmalu arī sanāk aizbraukt. ◆
Bērniņa Jēzus māsas karmelītes
Māsas veido kopienu – mazu šūniņu Romas katoļu baznīcas organismā.Kongregācijas vispārējais mērķis ir Dieva goda vairošana un savu locekļu svētdarīšana ar trim solījumiem – šķīstības, nabadzības un paklausības praksi. Īpašais mērķis – tuvākmīlestība un savu tuvāko svētdarīšana, ejot garīgās bērnības ceļu.Saskaņā ar kongregācijas mērķi un garu māsas var uzturēt un vadīt mājas nabadzīgu un vecāku pamestu bērnu vai bāreņu audzināšanai, katehizēt skolās un draudzēs, palīdzēt pastorālajā darbā, vadīt rekolekciju mājas, strādāt misiju zemēs.Patlaban kongregācijā, kas pēc Pirmā pasaules kara tika dibināta Polijā, ir ap 500 māsu. Arī no Čehijas, Slovākijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Francijas, Burundijas, Ruandas, Zairas un Kamerūnas.Karmelītes tērps ir brūns, garš habits, apjozts ar brūnu jostu, kurai kreisajā pusē piestiprināts Rožukronis. Uz galvas – balta aube un melns plīvurs. Bez tā – balts apmetnis liturģisko svētku laikā un brūns, izejot no mājām.
Avots: karmel.sosnowiec.opoka.org.pl
