Pēdējo gadu laikā regulāri sabiedrībā un arī presē tiek apspriesti iespējamie Jegavas slimnīcu likteņi.
Pēdējo gadu laikā regulāri sabiedrībā un arī presē tiek apspriesti iespējamie Jegavas slimnīcu likteņi. Īpaši aktuāls tas ir kļuvis šā gada pēdējos mēnešos.
Valsts finansējums veselības aprūpei pēdējo piecu gadu laikā nav pieaudzis atbilstoši inflācijas līmenim. Ārstniecības līdzekļu tirgus orientācijai mainoties no Austrumiem uz Rietumiem, medikamentu, instrumentu un medicīniskās aprūpes cenas ir pieaugušas no 5 līdz 200 reizēm. Visi iedzīvotāji ir izjutuši elektrības, apkures, ūdens un citu maksājumu cenu pieaugumu, kas līdzīgi skar arī slimnīcas uzturēšanas izdevumus.
Ārstniecisko palīdzību sedz valsts dibinātās slimokases, kas neiekļauj ēku un iekārtu amortizācijas izdevumus. Kaut arī laika zobs nežēlīgi grauž mūsu vecās ēkas un tehniku, nav paredzēti līdzekļi kapitāliem remontiem, nolietotās ārstniecības tehnikas nomaiņai vai jaunu tehnoloģiju iegādei. Pagājuši jau septiņi gadi, kopš mēs dzīvojam šādos pēdējās brīvvalsts politiski ekanomiskās situācijas diktētos apstākļos. Ievērojamu daudzumu līdzekļu Jelgavas slimnīcā nevar investēt arī pašvaldība, jo ražošanas samazināšanās pilsētā izraisījusi augstu bezdarba līmeni, un līdz ar to zemāka kļuvusi iedzīvotāju maksātspēja. Tādēļ pilsētas nauda prioritāri tiek novadīta iedzīvotāju izdzīvošanas nodrošināšanai, ziemas apstākļos apkurei.
Pēdējos gados ir mainījušās nostādnes par stacionārās ārstēšanas taktiku. Tagad cilvēkam slimnīcā jāatrodas īsāku laiku, kamēr nostabilizējas dzīvībai svarīgās funkcijas, turpmākā ārstēšana jāveic jau mājās ambulatoros apstākļos, līdz ar ko viņš slimnīcā īsākā laikā saņem vairāk diagnostisko un ārstniecisko procedūru, kā arī medikamentu tas viss sadārdzina ārstēšanas izdevumus.
Pieaug slimnīcas gultasvietas izmantošanas intensitāte, vienlaicīgi samazinoties gultu skaitam. Jelgavas pilsētas slimnīca savā laikā bija domāta 700 gultām šodien slimnīcā ir palikušas 330. Tas nozīmē, ka slimnīca ir spiesta tērēt divas reizes vairāk līdzekļu ēku uzturēšanai un komunālajiem maksājumiem, atraujot šo naudu ārstēšanai un samaksai par strādājošo darbu.
Jau minēto apstākļu dēļ slimnīcas izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Slimnīcas vadība vairākārt ir vērsusies pie Jelgavas Domes un Jelgavas rajona Padomes ar priekšlikumiem pilsētas un rajona stacionārās ārstnieciskās palīdzības sakārtošanā, jo pašvaldību uzdevums ir nodrošināt slimnīcas palīdzības pieejamību saviem iedzīvotājiem. Slimnīcā strādā un ārstējas pašvaldību iedzīvotāji, un kas ir pats svarīgākais pašvaldības ir slimnīcu īpašnieces. Tām ir grūti pieņemt lēmumus par slimnīcu skaita vai ēku samazināšanu. Pilsētā un rajonā jau tā ir daudz neizmantotu, tātad arī izdemolētu un bojā aizlaistu celtņu. Protams, ir žēl tādam liktenim nolemt slimnīcas ēkas, bet, kamēr pašvaldības domā, tikmēr slimnīcas grimst parādos. Par naudu, kas paredzēta iedzīvotāju medicīniskai aprūpei, tiek uzturēti pašvaldību īpašumi.
Ko šādā situācijā ieteiktu darīt Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāji?
