Pēc Valsts kontroles (VK) revīzijas par plānošanas reģionu darba efektivitāti gan pašvaldībās, gan atbildīgajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) dienas kārtībā ir nonācis jautājums: ko darīt ar labi iecerētajiem, bet kuslajiem reģioniem?
Uzdevumi netiek pildīti
Atgādināšu galveno revīzijas secinājumu: plānošanas reģionu pamata funkcija – konkrētā reģiona attīstības plānošana un koordinācija – netiek nodrošināta, un šādu rezultātu nosaka gan neskaidrā politika, gan robi normatīvajā regulējumā, gan finansējuma nepietiekamība, gan pašu plānošanas reģionu darba kvalitāte.
Revīzijas noslēguma posmā gan plānošanas reģioni, gan VARAM saskaņoja revīzijas ziņojumā iekļautos secinājumus, tāpēc bija interesanti vērot, kā publiskajā telpā tie pēkšņi vienotā balsī daudzus secinājumus noraidīja. Vienlaikus revidējamās vienības arī publiskajā telpā joprojām apņēmās īstenot visus VK ieteikumus, kas liecina, ka situācija tomēr atspoguļota patiesi un problēmām ir nepieciešams risinājums.
Paši plānošanas reģioni uzskata, ka strādājuši labi, vienlaikus norādot, ka «kvalitatīvi funkcijas veikt neļauj nepietiekamais finansējums», «funkcijas varam veikt, vien iesaistoties projektos», tādējādi faktiski atzīstot, ka uzdevumi tomēr netiek labi pildīti.
Plānošanas reģioni piekrīt VK atzinumam, ka to saglabāšanas gadījumā nepieciešams izstrādāt plānošanas reģionu ilgtermiņa darbības un finansēšanas modeli.
Ir dokumenti, kas netiek īstenoti
Izvērtējot diskusijās izskanējušos argumentus un iesaistīto pušu reakciju, var iezīmēt vairākus turpmākos soļus, kas sperami, lai plānošanas reģioni tiešām pildītu tos uzdevumus, kas tiem paredzēti vai būtu nosakāmi, vai arī lai atzītu, ka to pastāvēšana nav ne politiski, ne ekonomiski, ne loģiski attaisnojama. Februāra beigās Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē VARAM prezentēja savu «rīcības plānu» VK ieteikumu ieviešanai. Būtiskākais: atsaucoties uz jaunās valdības deklarāciju, VARAM apstiprināja gatavību plānošanas reģionu lomu stiprināt.
Kā to tiek plānots paveikt? Pirmkārt, no Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma tiks svītrota reģionālo pašvaldību (apriņķu) izveidošanas iespēja, tādējādi «izsvītrojot no spēles» iespējamo pārvaldes līmeni, kas līdzīgi plānošanas reģioniem varētu nodrošināt reģiona attīstības plānošanu. Otrkārt, ir «atrasts» un 2013. gada decembrī apstiprināts finansējums reģionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu izstrādei. Jānorāda, ka šie ir politikas dokumenti, atbilstoši kuriem plānošanas reģioniem un vietējām pašvaldībām jau iepriekš bija jāstrādā un bez kuriem to pamata funkciju vispār nebija iespējams veikt. Treškārt, VARAM «veic sarunas ar ministrijām» par finansējuma piesaisti politikas dokumentu īstenošanai. Atbildes uz jautājumu, ko darīt, ja šīs sarunas nebūs sekmīgas, pagaidām nav, jo šādā gadījumā turpināsies iepriekšējā situācija – kāda jēga politikas plānošanas dokumentiem, ja tos finanšu trūkuma dēļ nespējam īstenot?
Ministrijas funkcijas nodot negrib
Lai kā arī gribētos gūt pārliecību, ka reģionu stiprināšana nav bijusi tikai populistiska frāze šā tik ļoti sarežģītā gada iesākumā, iepriekšminētās apņemšanās tomēr var raksturot tikai ar terminu «noris darbs pie …», nesniedzot pārliecību par to, ka darba rezultāts tiešām būs plānošanas reģionu stiprināšana ar jēgpilnām funkcijām.
No gada sākuma plānošanas reģioni vairs neplāno un nekontrolē pasažieru pārvadājumus, arī to iesaiste ES fondu informēšanas aktivitātēs vēl tiks vērtēta. Tagad to kompetencē palikusi pieminēto reģionālā līmeņa politikas dokumentu izstrāde, vietējo pašvaldību politikas izvērtēšana un iesaiste dažādos projektos.
VARAM ir publiski apņēmusies sākt diskusiju ar ministrijām par papildu funkciju deleģēšanu plānošanas reģioniem. Teorētiski tā būtu vēl viena iespēja. Tomēr VK ļoti aicinātu nepieļaut, ka plānošanas reģionu iespējamās funkcijas tiek mākslīgi izdomātas un ministrijas ar varu būtu spiestas deleģēt kādus no saviem uzdevumiem tikai deleģēšanas pēc. Ministrijām jāievēro Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas paredz, ka funkciju var deleģēt tad, ja kāds cits to var veikt efektīvāk. Tai pašā laikā funkcijas deleģēšana nenozīmē atbildības deleģēšanu. Atbildība joprojām paliks ministrijai, un tāpēc būs jāveido noteikts uzraudzības mehānisms.
Pirmkārt, tā ir reformas virzītāja izpratne un pārliecība par šā pasākuma pievienoto vērtību sabiedrībai kopumā. Otrkārt – likumdevēja un valdības nedalīts atbalsts. Treškārt – visu vietējo pašvaldību atbalsts. Ceturtkārt – sabiedrības atbalsts.
Reālā situācija diemžēl liecina, ka neviens no iepriekšminētajiem pamatnosacījumiem patlaban neizpildās – likumdevējs gadu gaitā izteicis kardināli pretējus viedokļus par plānošanas reģionu nepieciešamību, nozaru ministrijas jau kopš 2010. gada kopumā noraida funkciju deleģēšanas iespēju, vietējo pašvaldību attieksme ir atšķirīga, īpaši «lielo» un «mazo» pašvaldību starpā. Savukārt pēdējo nedēļu publikācijas plašsaziņas līdzekļos liecina, ka iedzīvotāji pārsvarā nezina, kas ir plānošanas reģioni un ko tie dara.
Atbalstot plānošanas reģionu turpmāku darbību, VARAM arī ir uzsvērusi to ieguldījumu ārvalstu finansēto projektu sagatavošanā un ieviešanā.
VK piekrīt, ka atbalsts vietējām pašvaldībām šādu projektu īstenošanā tiešām varētu būt kā plānošanas reģionu papildu uzdevums, vairāk gan kā «pakalpojums» pašvaldībām.
«Projektu attīstītāju biroji»
Plānošanas reģioni varētu kalpot kā «projektu attīstītāju biroji», ja šāds pieprasījums no pašvaldībām būtu un tās būtu gatavas piedalīties plānošanas reģionu uzturēšanā ar līdzfinansējumu. Vienlaikus gan jāseko, lai šī funkcija nedublējas ar jau esošajām institūcijām, kurām projektu attīstīšana ir pamatfunkcija, piemēram, Latgales reģiona attīstības aģentūra.
Minēto un jau īstenoto projektu ietekme būtu atsevišķas revīzijas vērta – ir ne vien veiktas iegādes, bet aptuveni 50 procentiem projektu arī algoti konsultanti un veikti dažādi pētījumi, par kuru tālāku izmantošanu VK revīzijas laikā radās daudz jautājumu. Tiek pasūtīti pētījumi par nozaru ministriju kompetences jautājumiem, daļa no kuriem jau tiek risināti vai ir atrisināti, vai «pārklājas» ar pašu ministriju darbu. Ir gadījumi, ka atbildīgās ministrijas vai sabiedriskās organizācijas vispār nav informētas par veiktajiem pētījumiem.
Kā redzams, risināmo jautājumu spektrs ir gana plašs un komplicēts, bet «rīcības plāns» šo jautājumu risināšanai pagaidām ir tikai frāze.
Bumba likumdevēja lauciņā
VK ir gandarīta par šābrīža diskusiju un cer, ka arī paši plānošanas reģioni ir gandarīti par problēmas aktualizēšanu. Nu bumba ir valdības un, iespējams, arī likumdevēja lauciņā.
Plānošanas reģioni ir noticējuši (vai izliekas, ka ir noticējuši) VARAM solījumiem un gaida konkrētu darbību. To gaida arī VK. Taču tā nekad neiejauksies politikas formulēšanā. Tomēr, ņemot vērā to, ka valsts un pašvaldību budžeti ir līdzeklis politiku īstenošanai, VK atbilstoši savam mandātam vienmēr raudzīsies, lai nodokļu maksātāju nauda tiktu tērēta likumīgi un lietderīgi. Tāpēc arī turpmāk norādīsim uz gadījumiem, kad politikas ir pretrunīgas, to nav vispār vai arī nav izsekojamu rīcības plānu šo politiku īstenošanai. Jo tas nozīmē, ka paši nesaprotam, kā un kāpēc tērējam nodokļu maksātāju naudu.
Pretējā gadījumā atkal uzvarēs «fiskālās ilūzijas» jeb brīvpusdienu princips, kad par visu samaksā nodokļu maksātāji, bet izpildvaras «izmaksas» līdzinās nullei. ◆
