Rajona vidusskolēnu eseju konkursa noslēgumā autori lasīja savus darbus.
Rajona vidusskolēnu eseju konkursa noslēgumā autori lasīja savus darbus. To tēma – «Mana vīzija par dzīvi 2015. gadā». Paustā nākotnes aina rosināja pārdomas, kā dzīvo un ko sev apkārt redz mūsu bērni. Vai skarbie vārdi par to, kas mūs sagaida nākotnē, raksturo jauniešus vai mūsu pašu radīto šīsdienas situāciju? Ne jau bērns šinī pasaulē ienesa narkotiku maisiņu, alkohola pudeli vai, vēl ļaunāk, ieroci! Tas viss viņu šeit jau gaidīja. Un to bija sarūpējuši mūsu, labo un kārtīgo pilsoņu, laikabiedri, jo visi jau tepat vien līdzās dzīvojam…
Jelgavas rajona Izglītības pārvaldes speciāliste Māra Pūre, šā konkursa organizatore, jautā:
– Cik lielā mērā mēs, kas esam uzbūvējuši savu māju un izveidojuši savu dzīvi, esam atbildīgi par tiem, kuri dzīvos nākotnē? Prieka pilnā pavasara dienā
jaunais cilvēks redz nākotni tikai melnu un pelēku. Vai tā ir tikai jaunieša problēma vien? Cik daudz ētiska un gaiša viņš var paņemt sev no tā, kas norisinās sabiedrības procesos patlaban?
Lūk, citāts no Kalnciema vidusskolas 11. klases skolnieces Aijas Klupšas darba:
«Ir 2015. gada 1. janvāris. Aiz loga pelēcīga dūmaka. Tā te ir visu diennakti – ekonomikas, līdz ar to arī ražošanas attīstības, sekas. Balts sniegs nav redzēts jau tik ilgi! Nav te vairs putnu, zaļu koku pavasaros, nav saulainu vasaras dienu. Tagad katra diena ir tikpat pelēka un smirdīga kā iepriekšējās, bet pie tā jau pierod. Cik skumji ir noraudzīties cilvēku sejās, tās ir kļuvušas tikpat pelēkas kā viss apkārtējais. Tie vairs nemāk sarunāties. Nevar īsti saprast, vai tie baidās viens no otra, vai tiem kaut kur zemapziņā ir žēl savas zaudētās cilvēcības, kauns par sevi. Un atkal manas domas atgriežas pie bērniem. Jau kopš dzimšanas tiem stāsta, kā nopelnīt, slēgt izdevīgus darījumus, tiem cenšas atņemt bērnību – bērna nevainīgo prieku. Bērni, kas zaudējuši sevi, ir visnožēlojamākie, tie pat vēl nav iemācījušies būt nejūtīgi, tie staigā kā ēnas un nezina, ko darīt ar savu mirstošo dvēseli.»
Nešausmināsimies par to, cik tumšās krāsās pasauli redz jaunatne! Padomāsim – varbūt tā ir laba zīme: viņi saredz to, pret ko mēs labprāt pieveram acis. Jaunie nepiever, jo bieži tāda ir viņu tuvākā apkārtne un cilvēki tajā. Viņi redz un runā par to, bet tas liecina par noteiktu nostāju – pasaule 2015. gadā, kaut šobrīd vīzijās tik nepievilcīga, īstenībā nedrīkst pārvērsties! Tajā jādzīvo ne tikai šīsdienas jauniešiem, bet arī viņu bērnu un mazbērnu paaudzei.
