Ak, seno laiku hronika! Indriķim sava, bet Liesmai – sava.
Ak, seno laiku hronika! Indriķim sava, bet Liesmai – sava. Liesma ir jelgavniece no saviem pirmsākumiem. Dzīvē gājis visādi, bet uz aicinājumu atcerēties jautrākos notikumus viņa nodudina smiekliņu. Ko tad lai stāsta? Padomju laiku hroniku vai mūsdienīgākus jociņus.
“Kad dzirdu, cik stagnācijas laiki bija bīstami, domāju, ka biežāk gan cilvēkos dominēja bailes, nekā patiesi apdraudējumi,” uzskata Liesma. “Protams, tiem, kas gribēja izvirzīties sabiedrībā, vajadzēja “noturēt krēslu”, bija grūtības, bet cilvēkam kā tādam netrūka nosacīti daudz sadzīvisku iespēju, ja ne vairāk, tad vismaz pakaitināt krievus.
Tualetē ar dzeju
Kad mācījos 2. vidusskolā kādā sestajā klasē, mums bija krievu valodas skolotāja P. (burts atbilst viņas uzvārda pirmajam burtam). Nezinu, varbūt omītes iespaidā, kas daudz stāstīja par Latvijas laikiem, biju nacionāli noskaņota un, kā jau tīnim pieklājas, krievu valodas mācīšanu uzskatīju par politisku agresiju pret mani personīgi. Skolotāja P. nemācēja runāt latviski, viņai bija tumši loki zem acīm, brūnas acis, ļoti tievas kājas un jocīgi nošļukušas zeķes. Viņa bija ieradusies līdzi savam vīram – padomju armijas virsniekam. Tā kā šis kontingents bija ceļojošs – no vienas padomju republikas uz otru, saprotams, viņa pat nedomāja mācīties latviešu valodu. Man skolotāja P. tik ļoti nepatika, ka dažreiz stundu laikā, lai nevajadzētu būt viņas tuvumā, sēdēju skolas meiteņu tualetē un lasīju no rietumiem atsūtītu dzeju. Kad P. uzzināja, ka uz stundām neierodos bez nopietna attaisnojuma, viņa man klusā piemīlīgā balsī jautāja: “Liesma, ko tu dzīvē darīsi, ja nemācīsies krievu valodu? Viss svarīgākais arvien vairāk notiks tikai krieviski.” Es skatījos viņas brūnajās acīs ar maisiņiem zem tām un nevarēju viņu ciest. Vai viņa to nojauta, grūti teikt. Uz jautājumu, ko darīšu bez krievu valodas, mana atbilde bija: “Mācīšu bērniem latviešu valodu krievu skolās.” Kas to būtu domājis, diezgan pravietiski. Viss beidzās labi, pat pie direktora nesūtīja, laikam tomēr P. bija morāli ētisks cilvēks un zināja, ka skolotājs, kas neprot nevienu vārdu latviski, nav visai piemērots Latvijas skolai,” atceras Liesma.
Satraucās tikai minoritātes
Pēc Liesmas teiktā, savu attieksmi viņa nemainīja, arī būdama pieaugusi, un šādus gadījumus varētu stāstīt un stāstīt. Spilgtāk atmiņā palicis notikums veikalā “Spalva”. Bija Jelgavā tāds kancelejas preču veikaliņš tagadējās “Cenu paradīzes” vietā. “Kā jau padomju laikos, tur gandrīz vienmēr bija rinda. Gan ne tik liela kā pēc desām, bet bija. “Man vajadzēja tikai lodīšu pildspalvas rezervīti. Izstāvu rindu un latviski lūdzu nepieciešamo. Pārdevēja – sīka blondīnīte ar vizbuļu acīm – saka “ņepaņimaju”*. Atbildu: “Udivitelno, kak eto tak? Vi že rabotajte s ludmi. Dolžni znat po latiški.” ** To pateikusi viņai saprotamā mēlē, turpināju latviski: “Lūdzu, iedodiet man vienu pildspalvas rezervīti. Tā tas turpinājās ilgi. Izrunājamies krieviski par to, kāpēc atbraukusi, kā dzīvokli dabūjusi, kā viņas vīrs, būdams oficieris, cīnās par manu mieru. Saku, ka to visu es saprotu, bet tagad tomēr kā padomju Latvijas pilsone vēlētos savā mātes valodā nopirkt nepieciešamo. Un atkal: “Man lūdzu vienu rezervīti.” Nevaru atstāstīt ļembasta lielumu. Rinda gara, bet lamājās uz mani tikai krievi. Latvieši klusēja. Tā kā prom negāju un krieviski arī neteicu, ko vēlos nopirkt, beidzot pārdevēja pasauca savu kolēģi un es par astoņām kapeikām un dzimtajā valodā nopirku to, ko gribēju,” savas atmiņu stāstu beidz Liesma.
* Nesaprotu.
** Pārsteidzoši, kā tā? Jūs taču strādājat ar cilvēkiem.Jums jāzina latviski.
