Lieldienas katram paiet citādi: vieniem, meklējot zaķa atstātās olas, citiem baznīcā, bet dažiem – šūpojoties, lai būtu auglīgs gads un vasarā nekostu odi.
Lieldienas katram paiet citādi: vieniem, meklējot zaķa atstātās olas, citiem baznīcā, bet dažiem – šūpojoties, lai būtu auglīgs gads un vasarā nekostu odi. Tomēr, ja Pūpolsvētdienā tiekam nopērti, tad visi pēc nedēļas krāsojam, ēdam un dāvinām olas.
Pūpolnīca jeb Pūpolu svētdiena (28. martā) Lieldienas aizsāk ar pēršanu, ološanu jeb virbošanu.
Veca gudrība teic, ka Pūpolnīcā jāņem žagari no deviņiem kokiem: no priedes, no egles, no paegļa, no trejādiem kārkliem un citiem. Tie jāsasien slotiņā, ar ko jāper cilvēki un lopi, lai visi būtu veseli.
Lieldienas šogad ir 4. un 5. aprīlī, un pati svarīgākā mūsdienās ir olu krāsošana. Zināms, ka olas krāsojuši senie ēģiptieši, bet latviešu tautasdziesmas šo tradīciju piemin maz. Senās Lieldienas laikam nākušas «ar baltām oliņām», taču šodien olu krāsošana ir tik pazīstama, ka mēs droši vien neatpaliekam no senajām kultūrtautām. Var olas krāsot ar speciālām olu krāsām, bet interesantas tās iznāk, vārot dabīgajās krāsvielās. Sīpolu mizas dod sarkanīgi un dzeltenīgi brūnu, pētersīļu un struteņu lapas – dzeltenu, rudzu zelmenis – koši zaļu, bāli zaļu – bērzu lapas vai pirtsslotas novārījums, brūnu – alkšņu pumpuri, alkšņu mizas, siena smalkumi, bet virši un sūnas – pelēcīgu toni. Citus rakstus var iegūt, pirms vārīšanas olas aptinot arī ar dažādas krāsas dzīpariem, un, ja vēl lupatiņā pietin kādu putraimiņu klāt… Vārot nevajag aizmirst piebērt ūdenim sāli, tad krāsojums iznāk spilgtāks.
Latviešu senākajās Lieldienu tradīcijās savdabīga ir šūpošanās. Tā parasti tiek nodrošināta lauku, it sevišķi labības auglība. Jāšūpojas augstu, lai lini un labība augtu gari, bet šūpoles pēc tam jāapstādina lēni, lai labība veldrē nekrīt. Savukārt pēc Lieldienām tikai raganas šūpojoties, tāpēc šūpoles jānovāc un drošības labad pat var sadedzināt.
Bet, ja kāds šogad vēlas Lieldienās kādu brīnumu piedzīvot, tad vajag no rīta celties jau pirms saules lēkta, izslaucīt māju un kūtis, nomazgāties burbuļojošā strautā, apvilkt jaunas drēbes un gaidīt sauli uzlecam. Lieldienās tā lec sarkana un šūpojas trīs reizes. Ja skatās saulē caur zīdu, tad var redzēt pašu Laimu un veiksmi iemantot visam gadam, it sevišķi svētdienās dzimušie.
Mēs taču varam būt lepni, ka vēl joprojām svinam tik senus pavasara svētkus, kas latviešiem, tāpat kā daudzām citām tautām, ir tik skaisti un savdabīgi.
